Sociālā iemācīšanās teorija – pēta, kā cilvēks apgūst uzvedību, skatoties uz citiem, pārfrazējot – vērotājmācīšanās. To 1960.gadā aizsāka Albetrts Bandura, pētot bērnus un agresivitātes veidošanos tajos. Viņš eksperimentālā kārtā, sadalot bērnus piecās grupās un katrai liekot skatīties attiecīgu darbu (vienai multiplikācijas filmu, otrai – filmu, trešai – reālus kadrus, ceturtai – neko, piektai – labvēlīgu) par to, kā pieaugušais vardarbīgi (vai nē) izturas pret lelli, noskaidroja, ka bērni agresivitātes līmenis pēc šīs ietekmes un ieejot telpā ar šo lelli un attiecīgi izturoties pret to, visaugstākais ir tieši tiem bērniem, kas bija skatījušies multfilmu. Šis pētījums pierādīja to, ka uzvedību iemācās, un vislabāk tieši simboliskā veidā.
“Vispārīgāki ņemot, idealizētā preikšmetiskā jēga, kas konstituējusies apziņas intencionālajā aktā, tā vai citādi katrā atsevišķā situācijā jau iepriekš nosaka indivīda attieksmi pret pasauli, citiem cilvēkiem, sabiedriskām institūcijām utml.”[12;17]
It kā jauni, bet balstīti uz senām zinātnēm, ir pētījumi par iztēles spēku un ietekmi uz cilvēka psihofizioloģiskiem procesiem. “Iztēle ir pašprogrammēšanas instruments. Tad, kad darbojamies iztēlē, tiek stimulēti tādi paši neironi kā gadījumos, kad mēs nodarbojamies ar šo aktivitāti īstenībā. Lai paaugstinātu savu tehnisko sniegumu, sportisti treniņos to atveido ar iztēles palīdzību… Restoratīvajam un problēmu risināšanas iztēles veidam ir kopīgs pamatprincips: ja tu gribi kaut ko sasniegt, vispirms iedomājies, ka tu to esi sasniedzis iztēlē.”[11;101] Piedzīvojumi rada izjūtas, un izjūtas kondensējas iztēlē. Savukārt iztēle rada sajūtas, un izjūtas noved pie darbošanās. Izveido sevī kādu iztēles veidu, un tad radīsies zināmas jūtas, kas novedīs pie noteiktas izturēšanās.” [11;15]
Mūsu sabiedrība ir ievirzījusies postmodernisma laikmetā, kam ir gan pozitīvas, gan negatīvas sekas. No vienas puses, tas atnesis nosacītu politisko brīvību – demokrātiju arī dzīvē. Brīvību sabiedrības sociālajos uzskatos un, galvenais, katra indivīda izvēles iespēju, kādam virzienam, sociālajam grupējumam vai ideoloģijai pieslieties. No otras puses, šis process iezīmē krīzi – viss iepriekš atzītais “par labu esam” tiek apšaubīts vai pat noliegts, bet jaunais vēl vietā nav stājies, jo atrodas attīstības stadijā. Valda ideoloģiju un paradigmu haoss gan civilizētajā pasaulē, gan katrā cilvēkā individuāli.
“Šobrīd visstraujāk pasaulē attīstās finansu organizācijas, apdrošināšanas kompānijas, ceļojumu biroji, ofisa pakalpojumu firmas, kompjūteru firmas.[..]Darbiniekim jāattīstā tādas iemaņas, kaslielākajā daļā Rietumu kultūru tiek uzskatītas par sievišķīgās identitātes daļu: spēja pakalpot, pielāgoties, darboties maza kolektīva “ģimeniskajā” vidē. Industriālisms un tā maskulīnais raksturs izzūd...[..] Vienlaicīgi notiek arī ražošanas sfēru dzimtes identitāšu lomu maiņa – biroji arvien vairāk piepildās ar vīriešiem, kamēr sieviešu lētais darbaspēks piepilda starptautisko korporāciju fabrikas dzimtes definīcijām līdz ar to nākas mainīties.”[8;20]
E. Eriksons cilvēka dzīvi sadala astoņās staijās: “Katrā no tām indivīdam jāapmierina noteiktas vajadzības. Atkarībā no tā, cik pilnīgi tās tiek vai netiek apmierinātas, var izpausties psihosociālais attīstības konflikts vai krīze, kas atstāj iespaidu uz personību turpmākās dzīves laikā.[..] katrā stadijā var parādīties divi pretēji jaunveidojumi – pozitīvais un negatīvais.”[13;49] Tā kā civilizāciju un planētu Zeme simbiozē var apskatīt kā dzīvu organismu, tad es E. Eriksona psihosociālās attīstības teoriju attiecinātu ne tikai uz cilvēku, kaut gan tieši šādos apstākļos arī cilvēciskai būtnei viņas personīgās krīzes negatīvie blakus efekti pastiprinās. Ja jau personības attīstība tiek skaidrota kā adaptācija sociālajā vidē, tad šādos apstākļos tas ir vēl jo grūtāk. …
