Sabiedrību veido divējāda dzimuma, dažāda vecuma un nevienāda izglītības līmeņa cilvēki. Atšķirīgi ir arī viņu uzskati un dzīvesveids. Un tāpat cilvēki atšķiras bagātības un sociālā statusa ziņā.
Nevienlīdzību rada cilvēku atšķirīgums, viņu dažādās spējas un veiksme, dažādas savstarpējās attiecības. Daži cilvēki saimnieko prasmīgāk, dažiem veicas vairāk nekā citiem - un viņu ienākumi ir lielāki. Tas pats sakāms par varu un prestižu. Daži cilvēki savās rokās koncentrējuši lielāku varu nekā citi, vieni lemj par valstu likteņiem, citi ir noteicēji tikai par savu ģimeni vai paši par sevi. Bagātības, varas un prestiža „sadale” sabiedrībā nav iedomājama tik vienkārši, ka būs kāds, kas taisnīgi dalīs, un citi saņems pēc nopelniem. Šīs lietas nedala, tās nopelna, iekāro, varbūt arī laimē vai kā citādi dabū.
Šajā spēlē piedalās ne vien katra cilvēka personiskā aktivitāte un darbība (piemēram, savas bagātības vairošanā), bet arī likumi un tradīcijas – sabiedrības mehānismi, kas nosaka pelnīšanas kārtību, kā arī regulē uzkrāto bagātību pāriešanu no paaudzes uz paaudzi. Un tomēr visi nepaliek vienādi. Sabiedrība stratificējas jeb noslāņojas: vairāku paaudžu laikā tajā izveidojas tā sauktie sociālie slāņi jeb strati – sociālās grupas, kas atšķiras pēc savu locekļu bagātuma, pēc viņu rokās koncentrētajām varas iespējām un pēc sava sociālā prestiža. Katrā sabiedriskajā iekārtā vai vēstures periodā sociālajiem slāņiem var būt savs īpašs apzīmējums. Piemēram, fedioālismā runā par kārtām, kapitālismā – par šķirām.
Vertikālo slāņojumu, kas izveidojas stratificēšanās procesā, sauc par stratifikāciju. Būtiskākais, kam jāpievērš uzmanība, ir tas, ka sabiedrības stratifikācijai piemīt hierarhiskums: jo augstāk bagātības un varas vertikālē atrodas kāds sociālais slānis, jo lielākas tam ir iespējas lemt par zemāk esošajiem slāņiem.
Tātad katrā sabiedrībā sociālā hierarhija – vairāk un mazāk privileģēti slāņi. Tā var būt dažāda. Socioloģijā galvenokārt pievēršas četrām stratifikācijas sistēmām: verdzībai, kastām, kārtām un šķirām.
…
