Spēle ir strukturēta aktivitāte, kuru parasti spēlē izklaides pēc, bet dažreiz tas ir arī mācīšanas līdzeklis. Spēles atšķirībā no darba atšķiras ar to, ka šeit netiek par to maksāts.
Spēļu galvenie elementi ir mērķis, noteikumi, izaicinājums un darbība. Spēles var būt gan garīga, gan fiziskas, gan arī abējādas.[3]
Salīdzinot spēles un dzīves galvenos elementus var redzēt , ka tie ir stipri vien līdzīgi. Mums katram savai dzīvei ir noteikti mērķi gan lielāki, gan mazāki, bet visiem mums ir savi dzīves mērķi tā pat kā jebkurai spēlei ir savs mērķis. Dzīvē ir savi noteikumi , likumi ētiskas principi un sabiedrībā vispārpieņemtas uzvedības normas, kuras pārkāpjot ir sagaidāmas lielākas vai mazākas sankcijas, arī spēlē ir noteikumi un likumi pēc kuriem vadāmies spēlējot tās. Tā pat arī izaicinājums un darbība ir saskatāms gan spēlēs, gan dzīvē. Dzīvei bez izaicinājuma nav jēgas, tā arī spēlē ir izaicinājums uzvarēt un ja izdodas uzvarēt tad arī mērķis ir sasniegts.
Dzīves laikā ir daudz un dažādas lomas , ko mēs izspēlējam- mēs esam bērni , mazbērni , māsas, brāļi , skolnieki , pacienti , klienti, īrnieki , studenti , darba ņēmēji , darba devēji, sievas un vīri, vecāki, vecvecāki, gājēji, šoferi, pasažieri utt. šo sarakstu mēs dzīves laikā varam papildināt vēl daudz. Vienā dienā mēs izspēlējam vairākus desmitus lomas.…