Dzīvesstāsts kā socioloģijas metode

Lai pievērstos dzīvesstāstam kā pētījuma metodei socioloģijā, vispirms ir jāsaprot un jāizprot, kas tad vispār ir dzīvesstāsts. Tikai tad to var raksturot kā pētniecības metodi.
Dzirdot vārdu savienojumu – dzīvesstāsts, ikvienam jau ir skaidrs, ka tas ir stāsts par dzīvi. Bet nebūt tik vienkārši šo vārdu savienojumu nevar interpretēt. Dzīvesstāsts slēp sevī dziļāku būtību.
Dzīvesstāsts ir stāstījums par dzīvi, tas ir vēsturisks, jo cilvēki dzīvo laikā, tādejādi šķiet, ka ar dzīvesstāsta metodi var pētīt vēsturi. Tomēr, noderīga kā metode tā ir arī socioloģijā, jo dzīvesstāsts ir indivīda nodzīvotā dzīve, kurā iezīmējas viņa pieredze, vērtējumi, motivācijas, attieksmes, ne tikai notikumi.
Dzīvesstāsts ir teksts par dzīvi, vienalga, vai mēs to saucam par dzīvesstāstu vai autobiogrāfiju, vai kā citādi – vienmēr tas attieksies uz nodzīvoto dzīvi. Dzīvesstāsti var tikt literāri pierakstīti kā autobiogrāfijas, tie var būt arī mutiski stāstīti. Dzīvesstāstam ir tāda iezīme – to raksturo kustība cauri laikam. 1
Raksturīgs tas, ka cilvēku uz savas dzīves apskatu pamudinājusi kāda cita persona. Dzīvesstāsts rodas pētnieka un stāstītāja savstarpējā saskarsmes laikā, savstarpējā dialogā. Stāsts nekad nav tāpatīgs ar dzīvi – to veido atlasīta un vārdiski formulēta dzīves pieredze.…