Vienas no cilvēka pamattiesībām ir tiesības uz mājokli: „Ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu.” (Satversmes 97.pants), kā arī uz īpašumu, kas ir noteiktas Satversmes 105.pantā: „Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.”1
Tomēr pieredze rāda, ka ne vienmēr šīs tiesības tiek realizētas. Tas ir saistīts gan ar īrnieku un izīrētāju tiesību un pienākumu nezināšanu, gan ar to tīšu neievērošanu.
Referāta tēma „Dzīvojamās telpas īres līgums” tika izvēlēta tāpēc, ka vēl joprojām Latvijas Republikas tiesās ievērojama daļa no izskatāmajiem strīdiem, ir saistīta ar konfliktiem, kas saistīti ar dzīvojamo telpu īres līguma noslēgšanas nepilnībām vai līguma pušu tiesību un pienākumu dažādu izpratni.
Referāta mērķis ir izpētīt dzīvojamās telpas īres līguma jēdzienu, priekšmetu, subjektus, īres līguma noslēgšanas un izbeigšanas nosacījumus.
Lai sasniegtu izvirzīto darba mērķi, darba autore izmantos Satversmi, Civillikumu, likumu „Par dzīvojamo telpu īri”, likumu „Par dzīvokļu īpašumu”, citus likumus, kā arī ars likumus, kv. 7 uz Gaujas ar šiem likumiem saistītos Ministru Kabineta noteikumus, kā arī dažādu autoru atziņas un Latvijas Republikas tiesu prakses piemērus.
Tā kā aplūkojamā tēma ir ļoti plaša, lielāka uzmanība tiks pievērsta dzīvojamo telpu īres līguma noslēgšanai, termiņiem un izbeigšanai.…
