Džordano Bruno, īstajā vārdā Filippo Bruno, ir dzimis Itālijā, Nolā netālu no Neapoles. 13 gadu vecumā viņš sāka mācīties dominikāņu skolā. Tā bija ļoti slavena vieta, jo tur reiz ir dzīvojis un mācījis Akvīnas Tomass. Vēlāk Bruno iestājās Dominikāņu ordenī. Drīz vien pārējie mūki pamanīja viņu jaunā biedra neparasti lielo entuziasmu. Viņš bija runīgs, atklāts un vaļsirdīgs. Vēlāk viņš iekļuva lielās nepatikšanās savu nepieļaujamo uzskatu dēļ. 1576. gadā viņš aizbēga no ordeņa, lai izvairītos no soda, kas viņam draudēja. Trīs gads viņš klejoja pa Itāliju. 1579-1591.gadam Bruno klejoja pa Eiropu. Sākumā viņš atradās Tulūzā, kur viņš pasniedz mācību stundas un kļuva par filozofijas pasniedzēju universitātē. Francijā viņš pasniedza publiskas lekcijas un drīz vien kļuva ļoti populārs, ka pat saņēma piedāvājumu no Henrija III, būt par prestižu koledžu direktoru. Viņš bija piesaistījis karaļa uzmanību ar savām zināšanām par atmiņu un tās palielināšanu. Henrijs III kļuva par Bruno atbalstītāju, kam ir lieli nopelni viņa īsās karjeras attīstībā. Kamēr Bruno atradās Anglijā viņam bija tikšanās ar Karalieni Elizabeti. Viņš rakstīja par viņu vispārākajā pakāpē kā par primadonnu, Protestantu Vadoni un Svētās Romas impērijas galvu. Tas viņam vēlāk atspēlējās, jo, kad viņu tiesāja viņu dēvēja par ateistu, neticīgo un ķeceri. Anglijā Bruno pārspēja Oksfordas universitātes lekcijas. 1585. gadā viņš devās uz Vāciju, viņš pelnīja iztiku kā universitātes pasniedzējs. Šajā pašā gadā viņš iegriezās arī Parīzē, lai nokārtotu savu darbu iespiešanu. Kāds jauns cilvēks Mocenigo piedāvāja viņam braukt uz Vīni , kur viņš nodrošinātu Bruno pajumti, atbalstu un aizsardzību.…
