Šajā referātā tiks rakstīts par Edvartu Virzu citu autora skatījumā. Viņš bija stipra rakstura cilvēks ar saviem – nemainīgiem uzskatiem – galējību cilvēks. Autora darbos dominē sakāpinātas emocijas un domas, kas paspilgtina nacionālismu un piešķir darbam autora klātbūtnes efektu. E. Virza bija cilvēks, kas ieved latviešu mākslā nepārprotamu pozitīvismu. Daudziem šķiet patīkami rakstnieka darbi, jo katrs no tiem ir ar savu dvēseli – cits maigāks, cits skarbāks, bet latviskais spēks slēpjas ikkatrā. Un šajā referātā tiks apskatītas tieši citu autoru domas par Virzu.
Virza bija godkārīgs, izmisīgi lauzās pēc patstāvības. Viņa mērķis bija kļūt par visu laiku lielāko latviešu dzejnieku, un nekas viņam nekremtās vairāk kā piederība pie kādas šejienes grupas. Vienīgi frančus, un arī tikai ar zināmiem ierobežojumiem, viņš bija ar mieru atzīt par saviem paraugiem. Edvarts bija ļoti īpatnējs: „Virza bija patiesi īpatna parādība’’.1
Ikviens, taisīdamies viņu sastapt, jau sagatavojās satikties ar maza auguma cilvēku, bet katru reizi nācās izbrīnīties, ka viņš ir tik mazs! „Es nezinu, kas bija palaidis indīgo, bet trāpīgo asprātību, ka Virza esot tik mazs, ka varot ērti pastaigāties zem gultas ar izplestu lietussargu, - it kā arī priekšmeti, viņam pieskaroties, rautos mazumā!”1 Viņam ļoti nepatika sēdēt, un viesībās viņš parasti staigāja apkārt. Teātros tomēr bija jāsēž, un viņš smagi cieta tāpēc, ka viņa kājas nesniedzās līdz grīdai un kūļinājās gaisā. Reiz Eglītis sastapis viņus abus ar kundzi, dzejnieci Elzu Stērsti, veikalā pērkam dubļenes. Tās bija jāmeklē bērnu nodaļā. Virza satumsa melns kā mākonis, kad paglītā pārdevēja, arī ne mazumu apjukusi, sāka viņam uzmēģināt bērnu dubļenītes.
Virzas mazais augums tomēr bija spēcīgi būvēts. Viņam bija spēcīgas rokas ar spīlēm līdzīgu spiedienu. Viņš labi peldēja un prata veikli un dziļi nirt – „kā to reiz pieredzēju Alūksnes ezerā, kad viņš, muskuļains un fauniski spalvains, metās uz galvas no laivas ūdenī un plivinājās dzidrajā dziļumā, lai sameklētu dulli, kas mums bija izslīdējis un nogrimis.” …
