Es nolemu veltīt savu darbu Edvartam Virzam tāpēc, ka mani ļoti ieinteresēja tas, ko uzzināju latviešu literatūras stundā. Virza bija īsts mīlestības dzejnieks, kādu pasaules literatūrā nav daudz. Vinš tēloja sievietes fizisko skaistumu, un tieši tas mani savaldzināja dzejnieka personībā, jo es vispār atzīstu par labāku mīlas liriku un vienmēr esmu interesējusies par dzejniekiem, kuri spēja rakstīt un rakstīja par sievietēm.
Informāciju par Edvartu Virzu es ieguvu, izmantojot dažādu literāturu, kā arī vairākus interneta resursus. Palīdzēja man arī A.Eglīša atmiņu romāns „Pansijas pils”. Eglītis „Pansijas pilī” atklāj E.Virzas un sava tēva ciešo draudzību, viņa vēlmes un centienus. Citos izziņas krājumos un internets resursos, kuri ir norādīti avotu sarakstā, es iepazinu E.Virzas biogrāfiju un guvu literāro pārskatu viņa daiļradē.
Edvarts Virza (īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna) bija senu zemgaļu saimnieku dzimšu pēctecis. (Dzimšu ģenealoģijas pirmsākumi dokumentāli ir konstatēti 18. gadsimtā.) 19. gadsimta 80. gados Lieknu un Vīgantu atvases izveidoja vienu ģimeni ar senām un noturīgām tradīcijām (Vīganti un Liekni dzīvoja līdzās „Raceņu” un „Billīšu” īpašumos Jelgavas apriņķa Emburgas(tagad Sidrabenes) pagastā).
1883. gada 27. decembrī pasaulē nāca pirmdzimtais – vēlākais dzejnieks. Viņš ģimenē bija lolots, vērīgs, kustīgs un zinātkārs zēns. Vispār, ģimenē bija 13 bērni, pieci no tiem mira bērnībā. …
