SECINĀJUMI
ECT spriedumā noteiktās kompensācijas izmaksāšana sūdzības iesniedzējam neatbrīvo dalībvalsti, kas pieļāvusi Konvencijas pārkāpumu, no citiem pasākumiem pieļautā pārkāpuma novēršanai, jo Konvencijas 41.pantā paredzētā taisnīgā atlīdzība nav tiešais prasības priekšmets ECT un procesa pašmērķis. Tādā veidā tiek nodrošināta vispusīga cilvēktiesību aizsardzība, nevis tikai konkrētā pārkāpuma rezultātā radušos seku novēršana.
Vērtējot ECT spriedumu izpildes mehānismu, secināms, ka tas vairāk ir kā sadarbība starp Ministru komiteju un dalībvalsti. Spriedumu izpilde atkarīga no Konvencijas dalībvalstu godprātības un labas gribas, kas kopsakarā ar sodīšanas mehānisma trūkumiem iedrošina dalībvalstis neievērot ECT spriedumus.
ECT spriedumiem ir deklaratīvs raksturs. Spriedumā konstatētā Konvencijas pārkāpuma risinājums prasa ieviest izmaiņas dalībvalstu tiesiskajā regulējumā, kas ir tiesībpolitikas jautājums. Tādēļ kritiski vērtējami pārmetumi, ka ECT spriedumu izpildes mehānisms nav efektīvs tādēļ, ka tā izpildi uzrauga politiska rakstura institūcija.
ECT pēc būtības tikai kontrolē, kā dalībvalstis ievēro Konvencijā nostiprinātās cilvēka tiesības un pamatbrīvības. Eiropas Padomes dalībvalstu iedibinātā cilvēktiesību aizsardzības sistēma balstās uz cilvēktiesībām un pamatbrīvībām kā pamatprincipiem valstu darbībā, tas ir jebkura virziena politikā. Tādēļ precīzāk būtu teikt, ka ECT spriedumu izpilde ir maz efektīvs mehānisms salīdzinājumā ar ierasto spriedumu izpildes kārtību, tomēr efekts, nosakot, ka dalībvalsts jebkurā savā darbībā ciena un ievēro cilvēktiesības, bet ECT spriedums ir kā publisks nosodījums par atkāpšanos no šo tiesību principiem, piešķir ECT spriedumiem unikālu vērtību.…