Zināšanas par tiesību attīstības vēsturi ir pamats mūsdienu tiesību izpratnei, līdz ar to, lai izprastu pašreizējo tiesību regulējumu, nepieciešams izprast likumdošanā ietverto normu izcelsmi un zināt, kāda bijusi šo normu izveidošanās un piemērošanas izpratne attiecīgajā vēstures periodā. Eiropā kontinentālo tiesību loka valstīs nepieciešamība pēc tiesību aizsardzības kļuva aktuāla jau viduslaikos. Visai Eiropai svarīgs un visai raksturīgs process bija tas, ka viduslaikos visās Centrāleiropas un Rietumeiropas valstu universitātēs studēja romiešu tiesības. Tādejādi tieši romiešu tiesības ir svarīgs priekšnoteikums un pamats Eiropas civiltiesību vienojošo iezīmju izpratnei.
Pēc Romas impērijas sabrukuma romiešu tiesības tika ņemtas par paraugu daudzās Eiropas valstīs, tomēr Vācijā pastāvēja arī vietējās tiesības, kuru pētniecībai īpašu uzmanību pievērsa ģermānisti, kurus dēvē par vēsturiskās tiesību skolas pārstāvjiem. Mazliet pārveidotas romiešu tiesības bija Vācijā spēkā ilgus gadsimtus, nemitīgi turpinot attīstīties (Corpus Iuris Civilis).1 Tā visa rezultātā izveidojās divu tiesību vēstures zinātnisko virzienu izveidošanās, proti, viens no tiem vairāk saistīts ar romiešu tiesībām (romānisti), bet otrs – veidots uz vācu tiesību vēsturiskajiem pamatiem (ģermānistiem).2
Tiesiskās sadarbības jomā civillietās šobrīd ir panākts ievērojams progress starptautisku lietu piekritības, spriedumu atzīšanas un izpildīšanas jautājumos. Eiropas Savienībā nemitīgi pieaug starpvalstu ģimenes attiecības, tā rezultātā pieaug arī pārrobežu ģimenes tiesību konfliktu skaits. Lai nodrošinātu Eiropas pilsoņus ar lielāku tiesisko paļāvību un izvēles brīvību, nepieciešams pamats sadarbības stiprināšanai starptautisko privāttiesību harmonizācijai.…
