Eiropas Parlaments (EP) pārstāv ES dalībvalstu tautas ES varas struktūrā. Tas tika izveidots 1952. gadā. Sākotnēji darbam EP nacionālie parlamenti deleģēja savus deputātus, taču kopš 1979. gada dalībvalstu pilsoņi EP deputātus ievēl tiešās vispārējās vēlēšanās. Ievēlētie deputāti nevar būt vienlaikus gan nacionālā parlamenta, gan EP deputāti. Parlamentu ievēl uz pieciem gadiem.1
Eiropas Parlamenta primārā kompetence ir piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā; apstiprināt Eiropas Komisijas sastāvu; iespēja kritizēt Eiropas Komisijas darbību un pat visā pilnībā atstādināt to no amata, izsakot tai neuzticību; tiesības izraudzīt pilsoņu sūdzību uzklausītāju (ombudu jeb tautas tiesībsargu); Parlamentam ir tiesības apstiprināt visus starptautiskos līgumus un visus pievienošanās līgumus.
Eiropas Parlamentam tāpat, kā visiem parlamentiem, ir trīs galvenās pilnvaras:
1) likumdevēja pilnvaras
2) budžeta pilnvaras
3) pilnvaras uzraudzīt izpildvaru.
Atšķirībā no nacionālajiem parlamentiem Eiropas Parlamenta iespējas brīvi rīkoties ir stipri ierobežotas. Parlamentārās funkcijas lielā mērā veic ES Ministru Padome, un tai nav vēlmes kaut nedaudz dalīties savās pilnvarās ar Eiropas Parlamentu. Tas redzams ieskatoties Eiropas Parlamenta izveidošanas vēsturē.
EOTK jau pastāvēja Konsultatīvā Parlamentārā Asambleja (ar ieceltiem delegātiem). Šī institūcija laika gaitā pārveidojās un paplašinājās, līdz dalībvalstu tikšanās reizē Parīzē 1974. gada decembrī tika pieņemts rīkojums Eiropas parlamenta deputātus ievēlēt tiešā balsojumā. Apvienotā Karaliste īpaši vilcinājās apstiprināt šo lēmumu, tādēļ pirmās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas notika piecus gadus vēlāk 1979. gada jūnijā. Vienlaikus balsojot visās deviņās tā laika EK dalībvalstīs, tika ievēlēti 198 deputāti.…