Ievads.
Imigrācija ir kļuvusi par Eiropas valstu nepieciešamību attīstībai. Tā ir racionāla izvēle. Imigrācija skar tādas jomas, kā robežu kontrole, brīva cilvēku kustību, drošības draudi– tās visas ir jomas, kurās ES dalībvalstis lielākā vai mazākā mērā ir izstrādājušas kopīgas politikas. Tomēr ES integrācija imigrācijas jomā ir bijusi viena no vislēnākajām, neskatoties uz tās nepieciešamību.
Lai varētu izskaidrot šādu integrācijas gaitu, darbā ir izvēlēta liberālā starpvaldību teorija. Darba izpētes jautājums ir – vai ES integrācija imigrācijas politikas jomā atbilst liberālajā starpvaldību teorijā paustājām nostādnēm? Lai uz izpētes jautājumu varētu atbildēt darbam tiek izvirzīts sekojošs mērķis – izpētīt ES kopējas imigrācijas politikas veidošanos, apskatot detalizētāki Francijas izvēles un šo izvēļu rezultātu – Eiropas Imigrācijas Paktu.
Darba mērķa sasniegšanai tiek izvirzīti sekojoši uzdevumi:
1. Izanalizēt liberālās starpvaldību teorijas pamatnostādnes;
2. Aplūkot ES kopējas imigrācijas politikas veidošanos un to ietekmējošos faktorus;
3. Izpētīt Francijas iekšpolitisko vidi imigrācijas politikas veidošanai un nacionālo izvēļu formulēšanas procesu;
4. Izanalizēt Eiropas Imigrācijas Paktu kā ES integrācijas rezultātu.
Darba teorētiskajā daļa ir izmantots galvenokārt A. Moravscik izstrādātā liberālā starpvaldību teorija „ Preferences and Power in the European Community: A Liberal Intergovernmentalist Approach” un B.Rosamond liberālās starpvaldību teorijas analīze. Empīriskajā daļā ir aplūkoti akadēmiski raksti un preses publikācijas par ES imigrācijas poltiku un Francijas imigrācijas politiku.
1.Liberālā starpvaldību teorija (Liberal intergovernmentalism).
Liberālā starpvaldību teorija Eiropas Savienības (ES) integrāciju skaidro kā divu līmeņu procesu – nacionālo izvēļu (preferenču) veidošana (liberālā teorija) un stratēģiska kaulēšanās starp valstīm (starpvaldību teorija).
Pieprasījums jeb nacionālās izvēles veidojas attiecīgās dalībvalsts iekšpolitikas kontekstā. Nacionālās izvēles ir iekšpolitiska konflikta rezultāts, sabiedrības grupām konkurējot savā starpā, veidojoties nacionālām un pārnacionālām koalīcijām un valdībai pieņemot jaunas politikas alternatīvas. Valsts prioritātes un rīcībpolitikas nosaka politiķi, kuri vada valdību, bet viņus ierobežo pilsoniskā sabiedrība, kurā mijiedarbojas atsevišķi indivīdi un brīvprātīgas organizācijas. …
