Pēc Otrā pasaules kara notika būtiskas izmaiņas tirgus ekonomikas valstu tautsaimniecībā. Centrālā problēma šajā laikā bija zinātniski tehniskā revolūcija, it sevišķi tehnoloģiskā revolūcija. Plašumā un dziļumā vērsās darba dalīšana un specializācija. Arvien bagātīgāks kļuva ražotopreču klāsts, arvien asāk izvirzījāstirgus problēma. Darba dalīšana un specializācija ieguva starptautisku raksturu. Tas viss konkrētāk izpaudās šādi:
attīstījas ražošanas internacionalizācijas tendence ar detalizētu starptautisku specializāciju pa valstīm, ražotņu grupām;
lai specializācija būtu efektīva, bija nepieciešama masveida ražošana;
masveida ražošana kļūst iespējama tad, ja tirgi ir pietiekami ietilpīgi, lai lielos apmēros realizētu produkciju;
vietējie nacionālie tirgi parasti izrādījas par šauriem masveida produkcijai;
radās pretruna starp ekonomikas attīstības internacionalizācijas tendences labvēlīgiem nosacījumiem un nacionālo valstu robežu barjerām, ko sargā visdažādākās kvotas, limiti, muitas tarifi;
lai šo pretrunu atrisinātu, vajadzēja radīt jaunas ekonomiskās attiecības starp valstīm. Tas vispirms spieda liberalizēt eksporta un importa attiecības, veidojot jaunas starpvalstu sadarbības formas. Šīs jaunās attiecības, kas arvien vērsās plašumā, ciešāk saliedējot valstu ekonomiku un vienādojot funkcionēšanas nosacījumus, tiek raksturotas kā ekonomiskās integrācijas attiecības.
1.1.Eiropas ekonomiskās integrācijas pamatvirzieni
1.Brīva preču kustība starp ES valstīm bez muitas barjerām. Barjeru atcelšana notika pakāpeniski un noslēdzās ar Māstrihtas vienošanos. Speciāli pētījumi liecināja, ka muitas režīma uzturēšana rada lielus zaudējumus, dārgi izmaksā, palielina preču kustību starp valstīm. Līdz ar to mazinās saimniekošanas efektivitāte. Pret trešajām valstīm muitastarifi tiek pazamināti saskaņā ar GATT Urugvajas saieta lēmumiem.
2.Brīva cilvēku kustība. Jebkuras ES valsts pilsonis var brīvi pārvietoties Savienības ietvaros, kļūt par darba ņēmēju; uz viņu pilnā mērā attiecas konkrētas valsts darba un sociāla likumdošana, ieskaitot tiesības saņemt pensiju, bezdarbnieka pabalstu, apdrošināšanas medicīnas pakalpojumus.
3.Brīva ieguldījuma kustiba, t.i., nekādi investīciju ierobežojumi ES valstīs (šo valstu investoriem). Tiek izvirzīts uzdevums vienādot investīciju nosacījumus un veicināt kapitālieguldījumus. Brīvo preču kustību, darba spēka kustību un kapitāla kustību raksturo kā atlantus, kas uz saviem kamiešiem tur Eiropas Savinības konstruktīvi visai sarežģīto daudzstāvu celtni.
Īsi apskatīsim ES integratīvas sadarbības pārējos virzienus.
4.“Zaļā Eiropa” – lauksaimniecības integrācija. Tas nozīme:
cenu mehānisma izveidošanu, kas padara izdevīgu labības pirkšanu nevis pasaules tirgū, bet ES valstīs;
pasākumus, kas ierobežo sējumu platības, piemaksas par katru neapsētu hektāru noteikta limita ietvaros;
speciāla fonda veidošanu, kas materiāli atbalsta lauksaimnieciski atpalikušās zemes, piemēram, Portugāli, gan agrotehnikas, gan izglītības jomā.
5.“Zilā Eiropa” – vienošanās par nozvejas kvotām starp valstīm un pasākumu veikšanuzivju krājumu paplašināšanai.
6.Vienotas enerģētiskās sistēmas izveide un regulēšana.
7.“Eiratoma” darbība ES ietvaros: regulētāji pasākumi atomelektrostāciju celtniecības un ekspluatācijas jomā.
8.Ogļu un tērauda ražošanas apjomu regulēšana labāku pozīciju nodrošināšanai, konkurējot pasaules tirgū.
9.Vienotas standartu sistēmas izveidošana.…
