Mērķis: Lauksaimniecības produktivitātes paaugstināšana un attiecīga dzīves standarta garantēšana lauksaimniecībā nodarbinātajam personām; izvairīšanas no cenu svārstībām; sagades nodrošināšana un piegādes patērētājiem par atbilstošām cenām.
Instrumenti: Vienoti tirgus noteikumi ar spēcīgāku cenu nodrošinājumu, iejaucoties iekšējā tirgū, importa nodevas un (attiecībā uz pienu un cukuru) produkcijas daudzuma ierobežošana; ražošanas apstākļu uzlabošana, at-balstot lauksaimniecības uzņēmumus un to kooperāciju; marķetinga struktūras uzlabošana; subsidijas nelabvelīgo dabas apstākļu kompensēšanai, īpašas programmas nelabvelīgajiem apgabaliem un Vidusjūras reģionam.
Budžets: 1996. gadā lauksaimniecības jomai (ieskaitot zvejniecību) no EK budžeta tika piešķirti 44 902 miljoni ECU (54,7 % no visa EK budieta).
Saskaņā ar LEK 38. pantu, Kopējais tirgus aptver arī lauksnimniecību un tirdzniecību ar lauksaimniecīibas izstrādājumiem. LEK 39. pants precizē kopējās lauksaimniecības politikas mērķus, LEK 40. pants nosaka pakāpenisku kopējas lauksaimniecības politikas attīstību un nosauc vairākas lauksaimniecīibas tirgus, organizēšanas iespējas, no kurām pielietojama izrādījās tikai kopējo tirgus orga-nizāciju ieviešana. Līdz ar to Eiropas Savienība lauksaimniecības politika un lauksaimniecības tirgus ieņēma īpašu vietu. Lielā noteikumu skaita dēļ vairums Savienības juridisko normu attiecās uz lauksaimniecības tirgu. Kopēja lauksaimniecības politika tas augsto izmaksu dēļ vienmēr ir bijusi Savienības krīžu avots. Mēģinājums lauksaimniekiem garantēt attiecīgu dzīives limeni, galvenokārt atbalstot cenas Kopienas iekšienē, Kopienai sagādāja pārmetumus protekcionismā un noveda līdz arvien lielākiem produkcijas pārpalikumiem. Neraugoties uz valsts izdevumu palielināšanu, mērķis nodrošināt ienākumus lauksaimniekiem sasniegts netika.
Kopējās lauksaimniecības politikas izveidošanu ietekmēja atšķirīgas dalībvalstu intereses. Tā, piemēram, Francijā, kuras ekonomika lauksaimniecības rektors spēlē lielu lomu, pārsvarā bija ieinteresēta kopēja lauksaimniecības tirgus izveidošanā, kamēr industriāli spēcīgākā Vācijas Federatīvā Republika lielāku prioritāti piešķira tirdzniecības barjeru atcelšanai industrījas sektorā. 1962. gadā 14. janvārī Eiropas Savienības Ministru Padome vienojās par pirmajiem kopējiem tirgus noteikumiem, pārējie sēkoja līdz 1968. gadam. Vienošanās par kopējam cenam tika panākta 1964. gadā 15. decembrī. Tās ieviesa sakot ar 1967. gada 1. jūliju. Līdz ar pirmajiem tirgus noteikumiem, sākumā uz trīm gadiem, tika noteikta arī finansēšanas kārtība. Līdz ar "tukša krēsla politiku" Francija nepiedalijas principiālu Kopienas lēmumu pieņemšanā un atgriezās tikai tad, kad līdzar Eiropas Savienības Padomes 1966. gadā janvārī panākto Luksemburgas kompromisu bija atrasta formula, saskaņā ar kuru neviena valsts svarīigas lietas nevarēja tikt pārbalsota.…
