Eitanāzija (euthanasia – no sengr. ευ, eu – „labs” + θάνατος, tānatos – „nāve” – burt. „viegla nāve”) – medicīnā ārsta paša vai uzraudzībā veikta darbība vai bezdarbība ar nodomu izraisīt nāvi, nolūkā izbeigt visas ciešanas neārstējami slimam un ne ar kādiem līdzekļiem nenovēršamām, neciešamām sāpēm pakļautam cilvēkam, pamatojoties uz pacienta brīvprātīgu izvēli.
Eitanāziju iedala divos veidos:
pasīvā eitanāzija – ārstniecības metožu ierobežošana vai pārtraukšana, t.i. ārsts ļauj pacientam nomirt (gadījumos, kad nekāda medicīnas iejaukšanās nevar pacientu atgriezt pie saprašanas: cilvēks ir komā, vai smadzenes pat ir mirušas un dzīvība tiek uzturēta tikai fizioloģiskā līmenī, mākslīgi);
aktīvā eitanāzija jeb medicīniski asistētā pašnāvība – nāvējošas medikamentu devas izsniegšana pēc nedziedināma un nenoņemamas mokas jūtoša pacienta brīvprātīga pieprasījuma vai tā tuvinieka lūguma (ja pacients nav pie apziņas un nav cerību, ka to atgūs).…