Eitanāziju var uzskatīt par pragmatiskās domāšanas jaunveidojumu 20. gadsimtā. Nav noliedzas fakts, ka jau 40. gados Berlīnē izveidojās speciāls eitanāzijas centrs, kurā nodarbojās ar veco un slimo cilvēku tālākā dzīves ceļa diagnosticēšanu, dzīves nelietderības konstatēšanu un palīdzēšanu ”aiziet no dzīves”. Pret šo virzienu ir daudz iebildumu. Uzskata, ka aiz zinātniskās terminoloģijas un manipulācijām var slēpties traģiski fakti. 1982. gadā ANO Vispasaules konferences dalībnieki izteica bažas par eitanāzijas problēmas aktivizēšanos.
Eitanāzija zināma kopš seniem laikiem, lai gan pašu jēdzienu ieviesis angļu filizofs Frānsiss Bēkons, tā apzīmējot vieglu, mierīgu, svētīgu nāvi. Vēlāk par eitanāziju sāka dēvēt nāves paātrināšanu ar aktīvām vai pasīvām darbībām. No vēstures zinām, ka Senajā Grieķijā mazuļus ar dzemdību traumām uznesa mirt pakalnos. …