IEVADS
Tirdzniecībai Eiropas Savienības vēsturē vienmēr ir bijusi milzīga loma, kas nav mazinājusies arī šodien. Eiropas Savienības 27 dalībvalstis ir pasaules lielākās eksportētājas un otrās lielākās importētājas.
1957. gada Eiropas Ekonomiskās kopienas līguma vai, kā bieži to dēvē arī par Romas līgumu, mērķis bija izveidot starp dalībvalstīm muitas savienību, kurā nebūtu tirdzniecības šķēršļu un kopējie ārējie tarifi tiktu uzlikti tikai importētajām precēm no trešām valstīm.
Tirdzniecības politikas mērķis ir sekmēt Eiropas Savienības ekonomiskās un politiskās intereses. Tas ietver sevī visus galvenos preču un pakalpojumu tirdzniecības aspektus (tarifu un bez tarifu šķēršļus, tirdzniecības aizsardzību, īpaši dempingu un subsīdiju lietās, eksporta aizdevumus), kā arī galvenos intelektuālā īpašuma, investīciju un konkurences aspektus.
Dalībvalsts var piemērot iekšējās tirdzniecības aizsardzības pasākumus precei, tikai tad, ja šī dalībvalsts ir noteikusi, ka prece tiek ievesta tās teritorijā tādos palielinātos daudzumos, un tādos apstākļos, kas rada vai var radīt nopietnu kaitējumu iekšzemes ražošanai, kura ražo līdzīgas vai tieši konkurētspējīgas preces.
Eiropas Kopienas likumdošanā, atbilstoši Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem, ir spēkā trīs veidu tirdzniecības aizsardzības instrumenti: antidempings, aizsardzība pret subsidēto importu, aizsardzība pret importu pieaugošos apjomos.
Antidempinga pasākumi ir vērsti pret preču importu uz Eiropas Savienību par cenām, kas ir zemākas par šādu preču parastajām cenām pašmāju tirgū – parasti tas notiek konkurences trūkuma dēļ un/vai tādēļ, ka valsts iejaucas ražošanas procesā, tādējādi ļaujot eksportētājiem mākslīgi pazemināt eksporta izmaksas. Parasti importam par dempinga cenām nosaka antidempinga maksājumu.
Pret subsīdiju pasākumi līdzinās antidempinga pasākumiem, bet tie atšķiras ar to, ka ir paredzēti, lai novērstu tirdzniecības traucējumus, ko rada tādu subsīdiju piešķiršana ārvalstu ražotājiem, pret ko var iebilst saskaņā ar PTO noteikumiem, ja var pierādīt, ka šīs subsīdijas rada zaudējumus ES ražotājiem.
Aizsardzības pasākumi pret importu pieaugošos apjomos atšķiras ar to, ka to galvenais nolūks nav vērsties pret negodīgu tirdzniecību, bet pret tirdzniecības apjoma pārmaiņām, kas ir tik straujas un plašas, ka ES ražotāju pielāgošanās mainīgajām tirdzniecības plūsmām ir praktiski neiespējama. Šādos gadījumos PTO un ES noteikumi ļauj īslaicīgi ierobežot importa plūsmu, lai dotu attiecīgajai rūpniecības nozarei laiku pielāgoties negaidītajiem importa uzplūdiem. Šī īsā atelpa uzņēmējiem tiek dota, vienlaikus izvirzot stingru pārstrukturizācijas prasību.
Globalizācija pasaulē skar ikvienu cilvēku. Ekonomiskie procesi globālajā pasaules tirgū mainās ievērojami ātros tempos.
Pašreizējās pārmaiņas pasaules ekonomiskajā iekārtā ir svarīgas pasaules ekonomiskajām un starptautiskajām attiecībām.
Pasaules ekonomikas integrācija paātrinās, un to virza tirdzniecības un kapitāla plūsmu pieaugums, finanšu tirgu padziļināšanās, pārvadājumu izmaksu krišanās un apvērsums informācijas un saziņas tehnoloģijā. Tā rada nepieredzētas iespējas izaugsmei un attīstībai. Taču tā arī rada jaunu spiedienu uz dabas resursiem, klimatu, un uz tradicionālajām nozarēm un iztikas iegūšanas veidiem. Tā ir sagrauzusi vecos, drošos pamatus un modinājusi jaunu nedrošību.
2006. gada 4. oktobrī ES Komisija pieņēma jaunu stratēģiju, lai veiktu ieguldījumu ES konkurētspējas un ekonomiskās reformas darba kārtībā. Politikas dokuments (Global Europe:competing in the world) kā stratēģisku mērķi izvirza ES uzņēmumiem atvērt jaunus tirgus trešajās valstīs un nodrošināt šiem uzņēmumiem godīgu konkurenci. Tajā pašā laikā ir jānodrošina arī turpmākā ES tirgus atvērtība un protekcionisma samazināšana.
Uzņēmumi reaģē uz globālajām pārmaiņām, apvienojot progresīvas tehnoloģijas un ārvalstu kapitālu ar lielu, arvien labāk izglītota darbaspēka potenciālu jaunattīstības valstīs. Mainās globālās piegādes ķēdes, jo uzņēmumi pārvieto daļu ražošanas un pakalpojums uz valstīm ar zemākām izmaksām.
Tirdzniecības aizsardzības instrumenti ietilpst daudzpusējo attiecību sistēmā, kas palīdz nodrošināt, ka atvērtības panākto ieguvumu nesabojā nesamērīgās cenas, negodīga tirdzniecības prakse vai subsidēšana. Ir jāpanāk, ka tirdzniecības aizsardzības instrumentu izmantošanā trešās valstis piemēro pietiekami augstus standartus un starptautiskie noteikumi tiek pilnībā ievēroti. ES ražotāji arvien vairāk konkurē ar Eiropas izplatītājiem, kuriem ražošana ir izveidota aizjūras zemēs – bieži vien tas ir vienīgais veids, kā reaģēt uz pieaugušo starptautiskās konkurences spiedienu. Patērētāji un citi ražotāji sagaida tādu ieguvumu kā plašāku izvēli, zemākas cenas un austākus standartus.
Pamatojoties uz augstāk minēto, Komisija no 2006. gada rudens līdz 2007. gada beigām ir apņēmusies izstrādāt ES tirdzniecības politikas konkurētspējas programmu ar virkni saistītām iniciatīvām. Kā arī Komisija uzsāka publiskās konsultācijas par iespējamo reformu ES antidempinga likumdošanā un citos tirdzniecības aizsardzības instrumentos. Komisija apkopoja dalībvalstu, ekspertu un ieinteresēto pušu viedokļus par tirdzniecības aizsardzības instrumentu uzlabošanas nepieciešamību, kas līdz 2006.gada beigām pārauga Zaļajā grāmatā.
Zaļās grāmatas jautājumu atbildes sniedza valstu oficiālas iestādes un arī ražotāji, importētāji un citas ieinteresētās personas. Ir sākusies publiska dalībvalstu un trešo valstu situācijas izvērtēšana, ko veic Eiropas Komisija. Komisijai būs jāveic atbildīgs darbs, lai pareizi izvērtētu un pieņemtu nepieciešamos grozījumus tirdzniecības aizsardzības instrumentu jomā.
Darba mērķis ir:
- aplūkot tirdzniecības aizsardzības instrumentu nozīmi Eiropas Savienībā,
- veikt tirdzniecības aizsardzības instrumentu izpētes analīzi, kā tie ietekmē Latvijas Republikas ekonomiku,
- izanalizēt vai Eiropas Kopienas spēkā esošie tirdzniecības aizsardzības instrumenti ir jāmaina atbilstoši jaunajām tendencēm mainīgajā pasaules ekonomikā.
…
