Ekoloģija, faktori, to ietekme uz vidi

Termins "ekoloģija" (gr. oikos — māja, paslēptuve, logos — macība, zinātne) lietots jau pagajušā gs. pirmajā pusē. Uzskata,ka zinatnē to ieviesis vācu zoologs E. Henkelis (1834 — 1919), kas 1866. gadā publicēja darbā "Organismu visparīgā morfoloģija" terminu "ekoloģija" lieto plaši un viennozīmīgi. E. Henkeļa izpratnē ekoloģija ir biloģiska zinātne par dzīvo organismu un vides attiecībam.
Ekoloģijas izziņas priekšmets ir ekoloģisko sistēmu uzbūve, attīstība un darbība. Par sistēmu sauc savstarpējā mijiedarbībā sastītu elementu integratīvu kompleksu. Ikvienas sistēmas obligāta iezīme ir integritāte. Tā raksturo vienīgi sistēmai piemītošas, kvalitatīvi jaunas īpašības, kas nosaka sistēmas atšķirību no tās elementu mehāniskās summas. Integritātes cēlonis ir sistēmas elementu mijiedarbība, tās izpausmes — sistēmas kā vienota veseluma reakcija.
Sistēmas elementus sauc arī par tās apakšsitēmām. Katra apakšsistēma sastāv no saviem elementiem, bet tie savukārt — no vēl zemāka ranga apakšsitēmām utt. Tas arī nozīmē, ka jebkura sistēma ir augstāka ranga sistēmas elements. Tādejādi, pirmkārt, izpaužas fiozofijas atziņa par matērijas bezgalību, otrkārt pastāv objektīvs nosacījums sistemātiskas izziņas metodoloģijas jeb sistēmu analīzes realizēšnai sarežģītu objektu un parādību pētišana, turklāt dažādos līmeņos. Bioloģijas izziņas pamatobjekts ir dzīvas sistēmas jeb biosistēmas. Tās iedala atbilstoši dzīvās matērijas organizācijas līmeņiem. Šajā spektrā izšķir gēnu, šūnu, audu, orgānu, organisma, populācijas, sugas, biocenozes, ekosistēmas un biosfēras līmeņus. Biosistēma un tās vide veido ekoloģisku sistēmu. Tāpēc jebkura līmeņa biosistēma, piemēram, šūna, vienība ar tās vidi ir ekoloģiska sistēma.…