Ekoloģija un ētika

1.2 Ekoloģiskās ētikas pamatproblēmas
Ekonomikas teorētiķi definē vidi kā dabas doto, nesaražoto labumu kopumu, no kuras ienākumus gūst saimnieciskās labuma guvēji. Labumu, materiālo vērtību straume ieplūst no dabas saimnieciskajā dzīvē un nevis otrādi. Mūsdienās bieži tiek piesaukta tēze, ka uzņēmumiem nepieciešams pacelt izmaksas un izdevumus, lai rūpētos par vides saglabāšanu un pār nākamām paaudzēm. Taču tas ne vienmēr notiek pat tad, ja uzņēmējs ir pārliecināts dabas draugs. Konkurences mehānisms liek gūt, gan morāli pamatotus, gan arī ne visai “tīrus” ienākumus. Te liela loma ir likumdevējiem, kas izstrādā uzņēmējiem saistošas normas.
Būtiski ir atšķirt tiešās izmaksas, ar krām, parasti uzņēmums rēķinās, un sociālas izmaksas, kas apmēram vienādi sadalās pa visu Zemi un starp visiem cilvēkiem un ir grūti pārrēķināmas naudas izteiksmē. Ekonomija, kas tiecas sargāt dabu ar cenu mehānisma palīdzību, ļoti labi pārzin, ka tā ir kas vairāk nekā cena.
Dabai ir estētiskā vērtība, un jutekliski estētiska attieksme pret dabu varētu cilvēku lielā mērā atbrīvot no īsredzības un alkatības. Dabas skaistums ir arī pamatā biocentriķu arguments: daba ir pašpietiekama, neatkarīga un patstāvīgā. Tāpēc skaistums ir dabas īpašība – tā ir objektīva un patstāvīga.
Dabas sagraušanas noved pie kultūras tradīcijas iedragāšanas un atsvešināšanas no tās, līdz ar to vides aizsardzība ir kultūras aspekts plašākā nozīmē.…