Par vides apstākļiem, kas nepieciešami augu un dzīvnieku eksistencei, ir rakstījuši jau antīkās pasaules domātāji (Aristotelis, Empedokls, Hipokrāts, Teofrasts). Babilonijas valdnieka Hammurapi likumos ietverti arī agroekoloģiskā rakstura noteikumi. Plīnijs Vecākais (23-79) „Dabas vēstures” 37 grāmatās sniedz ne mazums enciklopēdisku ziņu par augiem un dzīvniekiem, par dabas faktoriem. Senajā Ķīnā jau 2.gt. p.m.ē. sāka veidoties priekšstati par cikliskumu dabā u tās nozīmi dzīvo būtņu attīstībā („Pārmaiņu grāmata”), tie pārliecinoši izteikti Konfūcija (VII-VI gs. p.m.ē.). ne mazums ekoloģisku ziņu sniedz viduslaiku autori (Bolštedas Alberts, Avicenna u.c.). zināšanas par augu dzīvnieku ekoloģiju sāk intensīvāk papildināties apgaismības laikmetā. Jāatzīmē Čezalpino (1519-1603) „16 grāmatas par augiem”, kā arī Dž. Reja (1627-1705) „Augu vēsture”. Sevišķi jāizceļ J. Turnefora (1656-1708) un Ž. Bifona (1707-1788) darbi. Turnefors pirmais ir aprakstījis vertikālo zonalitāti kalnos. Bifona „Dabas vēsturē” parādīta vides faktoru ietekme uz faunas un floras veidošanos. Biologs Ž. Lamarks (1744-1829) uzskatīja, ka ārējo apstākļu ietekmē mainās organismu adoptācija, noris dzīvnieku un augu evolūcija.
Daudz ekoloģisku zināšanu ir uzkrājuši XVIII-XIX gs. „bioloģiskās renesanses dižgari”. Mikroskopijas pamatlicējs A. van Lēvenhuks (1632-1723) ir aizsācis arī barības ķēžu un organismu skaitliskās regulēšanas izpētes virzienu zinātnē. Angļu botāniķa R. Bredlija (XVIII gs.) darbos izteikti priekšstati par bioloģisko produktivitāti. Krievijas zinātnieks enciklopēdists M. Lomonosovs (1711-1765) ir risinājis arī dažādus ekoloģiskus jautājumus, pētījis augsnes un kūdras veidošanās likumsakarības, mežu sugu sastāva un veģetācijas atkarību no augsnes īpašībām, aprakstījis tundras un stepes īpatnības dabā, izteicis hipotēzi par augu barošanos no gaisa.…