Vispārīgs ieskats Ekoloģiskajā būvniecībā
Ilgtspējīgas būvniecības apzīmēšanai kā pasaulē, tā arī Latvijā tiek lietoti dažādi nosaukumi - ilgtspējīga būvniecība, zaļā būvniecība, ekoloģiskā būvniecība, eko-būvniecība. Neskatoties uz atšķirībām nosaukumu un definējumu niansēs, lielākoties visās koncepcijās vienojošā tēma ir izvirzīta nepieciešamība pēc ilgtspējīgas attīstības. Ilgtspējīga attīstība (sustainable development - angļu val.) ir attīstība, kas apmierina pašreizējo paaudžu vajadzības, vienlaikus neapdraudot nākamo paaudžu vajadzības. Ilgtspējības pamatā ir vides, ekonomisko un sociālo jautājumu sabalansēšana, nodrošinot līdzsvarotu attīstību.[19]
Ekoloģiskās būvniecības attīstība ir gājusi līdz cilvēces attīstībai, no pašiem pirmsākumiem, kad mājas bija vienkāršas līdz 21.gadsmita sasniegumiem. Viduslaikos un vēl senākā pagātnē lūkojoties senči savu māju būvniecībā galvenokārt izmantoja vietējos izejmateriālus – koku, mālus, akmeņus, jo viņiem nebija iespējas tos pasūtīt no otras pasaules malas. Piemēram, Vācija bija blīvi apdzīvotā un izejvielām nabadzīgā valsts Eiropas vidienē jau izsenis bija spiesta taupīgi apieties ar apbūves teritoriju, būvmateriāliem un enerģiju. Jau agrāk būvmeistari uzskatīja par pašsaprotamu, ka jāizmanto dabīgie resursi — māls, koks, akmens — un ka celtnes jācenšas izkārtot visšaurākajā telpā, lai panāktu pēc iespējas mazāku zemes, materiālu un enerģijas izlietojumu. [16] 21.gadsmita ekoloģiskā būvniecība atgriežas pie senču tikumiem un pārņem to laiku tradīcijas.
Attīstoties industrializācijai XIX gadsimta sākumā un atgūstoties pēc Otrā pasaules kara, zināšanas par apkārtējo vidi saudzējošu pilsētbūvniecību pakāpeniski kļuva par pagātni. Tikai līdz ar saimniecisko un enerģētikas krīzi XX gadsimta septiņdesmitajos gados nāca pavērsiena punkts. [16] Ekoloģiskā būvniecība aizsākās XX gs. nogalē ASV, kur pēc uzņēmēju iniciatīvas tika uzbūvētas pirmās šāda veida būves. Ar ekoloģisko būvniecību parasti saprot darbošanos, kad visi būvmateriāli tiek ņemti no dabas, ideālā gadījumā - no tuvākās apkārtnes. Kad ēka ir nolietojusies, tā atkal pārvēršas par tīru un viegli sakopjamu vidi. Tas ir būvniecības princips, kad ēka jebkurā stadijā - celtniecības procesā, ekspluatācijas laikā un arī sabrukšanas periodā - ir tuva dabai un gan ekoloģiski tīra, gan estētiska. Ekoloģiskā būvniecība dod iespēju ēkai saglabāt to organisko vidi, kas mīt mums apkārt un kuru iznīcina ķīmija – tiek saglabāts dabīgais līdzsvars un mazināta ēkas slodze uz apkārtējo vidi. Tā ir jauna būvniecības nozare, neņemot vērā to, ka tās pamati meklējami dažādu tautu tradicionālajās būvniecības metodēs. [7]
Dažādos literatūras avotos ir nosaukti atšķirīgi zaļās būvniecības pamatprincipi, kas izriet no atšķirīgiem skatpunktiem uz zaļo būvniecību.
Pasaules būvniecības terminoloģijā apzīmējums ekoloģiska ēka apvieno trīs filozofiskus pamatprincipus:
• piemērotību klimatam;
• iekļaušanos apkārtējā vidē
• piemērotību cilvēkam konkrētajā laikā, sezonai vai visai dzīvei, dienai vai naktij, ēkas vieglu adaptāciju nākotnes laika prasībām. [15]
Latvijā izstrādāts dokuments pirmajā redakcijā ( dati uz 2008.g. jūliju ) par ilgtspējīgas būvniecības un apsaimniekošanas pamatprincipiem:
• Saprātīga videi draudzīgu energoresursu izmantošana;
• Videi un cilvēkam draudzīgu materiālu un resursu izmantošana,
• Efektīva ūdens resursu izmantošana;
• Pārdomāta teritorijas plānošana ciematos, dzīvojamos rajonos, biroju u.tml. ēku puduros;
• Labiekārtošana un ainavu veidošana;
• Optimāli ēku konstruktīvie un arhitektoniskie risinājumi;
• Pozitīva ēku ietekme uz iedzīvotāju veselību un labsajūtu;
• Apkārtējās vides piesārņojuma mazināšana, efektīva atkritumu apsaimniekošana;
…
