Cilvēks dzīvo patstāvīgu priekšmetu un parādību pasaulē, ko sabiedrība savā attīstības gaitā aizvien vairāk uzkraj un paplašina. Visi šie priekšmeti no sabiedrības puses tiek vērtēti vai nu pozitīvi, vai negatīvi. Cilveks šos priekšmetus un parādības apgūst, ar tiem saskaroties. Tai pašā laikā audzināšanas rezultātā cilvēks apgūst šo priekšmetu un parādību sabiedrisko vērtējumu. Tādēļ visi cilvēka sakaru ar ārpasauli subjektīvie vērtējumi gūst sabiedrisku “nokrāsu”( “ labs uzvalks ”, “ skaista mašīna ”, “ mīļā pilsēta”, “ cēla rīcība” utt.). Tātad cilvēkam ir ne tikai vesela zināšanu sistēma par apkārtējo pasauli, bet arī izveidojušos sakaru ar šo pasauli subjektīva vērtēšanas sistēma. Psiholoģijā cilvēka subjektīvo pasaules vērtēšanas sistēmu sauc par jūtām. Jūtu priekšmets var būt jebkuras lietas vai parādības.
Piemēram, ja cilvēks mīl klasisko mūziku, tad tā šajā gadījumā arī ir cilvēka jūtu priekšmets.
Tajos gadījumos, kad cilvēks tieši tiekas ar jūtu prieksmetu, viņā aktualizējas sakaru ar šo priekšmetu subjektīvais vērtējums, t. i., notiek jūtu pardzīvošanas process. Sakaru ar jūtu priekšmetu subjektīvo vērtējumu aktualizācijas procesu sauc par emociju.
Emocijās un jūtās atklājas sakarība starp to “ ko grib” cilvēks un to “ ko viņš var”, bet rezultātā parādās tas “ kas viņš ir”.
Emocijas un jūtas ir reālās īstenības atspoguļojums, tikai pārdzīvojuma formā.
Jūtas – ilgstoši emocilonālie procesi, kas nodrošina cilvēka attieksmi pret sevi, citiem, sabiedrību utt.
2.1. Jūtu īpatnības
Cilvēka jūtām ir virkne īpatnību : polaritāte, ambivalence, intensitāte, stenitāte un astenitāte.
Jūtu polaritāte ( no gr. polos – burtiski “ ass”; kaut kas pretstatā viens otram ) izpaužas tai apstāklī, ka cilvēkam pret priekšmetiem, parādībam, faktiem utt. var izveidoties gan pozitīva, gan arī negatīva attieksme. Vienus faktus un parādības mēs atzīstam, citus – nosodām un noliedzam. Cilvēka pozitīva attieksme var izpausties prieka, laimes, jautrības, mīlestības u.c. jūtās, negatīvā – ciešanās, skumjās. …