Emociju būtība un to izpausme mūzikā

Emocijas ļoti smalki reaģē uz izmaiņām apkārtējā vidē – tās mainās atkarībā no apstākļiem, kuros cilvēks sastopas ar objektiem, kas apmierina vai neapmierina viņa prasības.
Pievēršoties augstākajām psihes funkcijām, Ļ.Vigotskis rakstījis: apjēgšana un apgūšan iet roku rokā... Apzinātā funkcija iegūst jaunas iespējas. Apzināt nozīmē zināmā mērā apgūt. Augstākajā psiholoģiskajām funkcijām piemīt tādā pašā mērā gan intelektuāla, gan efektīva daba. Viss slēpjas tajā apstāklī, ka domāšana un afekts ir viena veseluma – cilvēciskas apziņas sastāvdaļas (Выготский Л., 1985, 39).
Mūzikas pedagoģijas jomā, kas saistās ar mūzikas izpildītājdarbu, nozīmīgi ir pētījumi par to, kas ir iedvesma, griba, uzmanība, kāda saistība šiem jēdzieniem ar muzikālās dzirdes un atmiņas attīstību, kāda loma minētajos procesos ir emocijām. Šiem jautājumiem pievērsušies tādi teorētiķi kā B.Teplovs, B.Asafjevs, B.Javorskis, V.Levi u.c.
B.Teplovs pirmo reizi ieved zinātniskajos pētījumos terminu muzikalitāte, aplūkojot to kā muzikālās apdāvinātības sintētisku izpausmi, izdalot tajā sekojošas sastāvdaļas:
1) emocionāli estētiska attieksme pret īstenību;
2) tēlainā domāšana;
3) muzikālās dzirdes priekšstatu sistēma (Теплов Б., 1985).
V.Podrovskis un N.Suslova savā pētījumā pasvītro nepieciešamību jauno mūziķu – izpildītāju apmācībā akcentēt tādas īpašības kā uzmanība, gribasspēks, uzcītība, kas uzskatāmas par obligātu nosacījumu pedagoga darbā ar audzēkņiem. Grūtāk ar emocionalitāti, bet arī tā padodas līdz ar personības tālāku smalki diferencētu estētisko pilnveidošanos (Психологическая коррекция музыкально-педагогической деятельности, 2001, 221).
…