Secinājumi
Pētot vidusskolēnu anketēšanas rezultātus un intervējot izglītības psiholoģi Lailu Ščadro, darba autore secina, ka emocionālā inteliģence tiek pielietota daļēji. Tā nav apgūta pilnīgi.
Skatoties pēc Daniela Goulmena emocionālās inteliģences modeļa, darba autore secina, ka personīgās spējas, kā pašapziņa un paškontrole lielākajai daļai skolēnu piemīt. Skolēni spēj kontrolēt un novirzīt savas negatīvās emocijas citur. Tomēr sociālās prasmes ir vājas. Empātijas izrādīšana piemīt tikai retajam. Skolēnu domāšana vairāk virzīta uz to, ka katram jācīnās pašam par sevi. Protams, tas atkarīgs arī no skolas un novirziena, kurā skolēns izvēlējies mācīties. Piemēram, humanitārajā novirzienā skolēni zinās, kas ir emocionālā inteliģence un viņiem tiks mācīti tā pamatprincipi, bet eksaktajā novirzienā humanitārās zinātnes tiek nostādītas otršķirīgi, tāpēc bērni nezinās, kas ir emocionālā inteliģence.
Latvijas skolas nepievērš pietiekami lielu uzmanību emocionālajai inteliģencei, kā to dara Amerikā. Jauniešu emocionālā inteliģence vairāk attīstās pateicoties sabiedrībai, kādā skolēns uzturas, ar kādu draugu grupu ir izvēlējies kontaktēties, kādas ir pēc skolu aktivitātes un intereses. Veids, kādā vecāki audzina savus bērnus, cik ļoti kontrolē viņu rīcību un ietekmē izvēles, veido emocionālo inteliģenci. Pēc pareizās audzināšanas, jaunietis, ietekmējoties uz pieredzi un paša iepriekš pieļautajām kļūdām, izvēlēsies savu draugu kompāniju un sabiedrību, kurā uzturēsies un turpinās attīstīt sevi, ietekmējoties no citiem.
Skola veido sabiedrību, kurā jaunietis mācās un pilnveidojas. …
