Šobrīd situācija Latvijā bērnu audzināšanā ir ieguvusi specifisku postkomunisma valstīm raksturīgu stāvokli, t.i., daudzos gadījumos skola un citas bērnu izglītības iestādes reāli spēj vairāk veikt bērna sagatavošanā dzīvei nemitīgi mainīgajā vidē, nekā to nereti veic viņa ģimene. Pēc A. Šponas domām, 20. gs. pēdējā desmitgadē un 21. gs. sākumā pedagoģiskā doma Latvijā aktīvi un mērķtiecīgi vērsta uz pastiprinātu teorijas izpēti un prakses bagātināšanu par personības humānu attieksmju veidošanos pret sevi un sabiedrību, darbu un kultūru, pret dabu un valsti. Šai laikā mēs esam līdzdalībnieki sabiedrības pārkārtošanās procesos. Pārveidojas arī audzināšanas būtības izpratne. Demokrātiskas sabiedrības mērķis ir- atzīt cilvēku kā augstāko vērtību un nodrošināt ikvienam cilvēciskā potenciāla realizēšanos.(6)
Šodien un īpaši nākotnei ir nepieciešama intelektuāli attīstīta, brīva, radoša personība un skolai īpaša loma un atbildība par to kādi izaugs mūsu bērni. Skolā bērns nedrīkst justies nepilnvērtīgs, pazemots, jo svarīgākais ir tas, ka katrs ir indivīds un audzinātāja uzdevums ir- gatavot bērnu dzīves realitātei.…