Stomatoloģijas kā medicīnas nozares pirmsākumi meklējami XIX gadsimta 20-tajos gados, apvienojoties zobārstniecībai un žokļa-sejas ķirurģijai. Sākot ar gadsimta otro pusi, iezīmējās terapeitiskās stomatoloģijas diferenciācija un noteikta specializācija. Jau ap šo laiku iesākas atsevišķu nodaļu veidošanās: kariesoloģija, endodontija, parodontoloģija, mutes dobuma gļotādas slimības.
Pētījumu līmenis ir atkarīgs no zinātnes attīstības un pielietojamām metodikām. Šādi, 20-30-tajos gados tika veikti klīniski pētījumi un zoba audu ķīmiskā sastāva noteikšana, izmantojot analītiskās metodes. 40-60-tajos gados, parādoties iespējai pielietot radioaktīvus izotopus un mūsdienīgākas bioķīmiskās metodes, tika pētīts cieto audu organiskās vielas bioķīmiskais sastāvs, kā arī normas un patoloģijas apmaiņas procesi.
Minētie zinātniskie sasniegumi padarīja pētījumus endodontijas sfērā iespējamus daudzās valstīs. Tā, piemēram, Krievijā L.Rubins, I. Lukomskis, S. Gofungs, T. Školars, J. Pekkers, A. Aniščenko, A. Jevdokimovs un V. Uvarovs izstrādāja fiziskas metodes pulpīta un periodontīta diagnostikā un terapijā, kas uzskatāmi par mūsdienu endodontijas pamatiem.
Īpaši jāatzīmē rentgenoloģijas pētījumu ietekmi endodontijā, kura ir neapšaubāmi viena no galvenajām šīs medicīnas nozares metodēm. Rentgenogrāfija palīdz stomatologam sakņu kanālu ārstēšanā ( pēc rentgenuzņēmuma nosaka kanālu virzienu, piepildīšanas pakāpi, caurejamību), saknēm apkārt esošo audu stāvokļa noteikšanā, kaulaudos notiekošo patoloģisko processu konstatēšanā.…
