Endokrīnās sistēmas patoloģijas

Organismā šūnu metabolismu regulē nervu sistēma un endokrīnā sistēma. Dažas bioloģiski aktīvas vielas darbojas reizē gan kā nervu sistēmas mediatori, gan arī kā hormoni. Abu sistēmu augstākais integrējošais centrs ir hipotalāms. Agrāk par hormoniem sauca bioloģiski aktīvas vielas, kuras tiek sacernētas īpašos orgānos un ievadītas tieši asinsritē un kuras darbojas uz citiem orgāniem un audiem kā ķīmiski efektori. Vēlāk tika noskaidrots, ka daļa hormonu rodas tieši asinīs un audos no tā sauktajiem prohormoniem. Nav tādu orgānu, nemaz neskaitot endokrīnos dziedzerus, kurā neizstrādātos iepriekš minētās vielas. Sakarā ar to radušās domstarpības jēdziena „hormons” definīcijā un šī termina lietošanā. Hormoni savās rašanās vietās parasti uzkrājas niecīgos daudzumos. Izņēmums ir vairogdziedzera hormoni tiroksīns un trijodtironīns, kuru krājumi vairogdziedzera koloīdā tireoglobīna veidā var būt ievērojami. Tie var nodrošināt organisma vajadzības apmēram 2 nedēļas. Ārpus endokrīnajiem dziedzeriem zināmas hormonu rezerves veidojas, tiem saistoties ar proteīniem vai lipīdiem. Asinīs hormoni iekļūst dažādā veidā. Tie var, piemēram, no nešķīstošām formām pārvērsties šķīstošās formās, secernējošās šūnās hormoni var uzkrāties granulās, no kurām tie iekļūst asinsritē ar eksocitozes palīdzību, citos gadījumos notiek hormonu pasīva ieplūšana asinīs. No hormonu producēšanās vietām uz attiecīgo orgānu un audu tiecamšūnām hormonu transportē asinis, limfa un ekstracelulārais šķidrums. Hormonu lielākās daļas transportā piedalās tā sauktās transportolbaltumvielas. Jāuzsver, ka saistībā ar šīm olbaltumvielām hormoni nav bioloģiski aktīvi un tiem arī nav nozīmes atgriezenisko saišu regulācijas mehānismos. Tomēr nelieli hormonu daudzumi asinsritē var būt arī nesaistītā veidā, un tieši šiem nesaistītajiem hormoniem ir galvenā nozīme iepriekš minētajos regulācijas mehānismos. Hormona līmenis asinīs ir atkarīgs no tā, cik daudz hormonu tiek producēts attiecīgajā endokrīnajā dziedzerī, kā arī no hormona metabolisma un ekskrēcijas ātruma. Hormonu degradācija un inaktivācija notiek vai nu tiecamaudos vai aknās un nierēs. Peptīdu hormoni parasti tiek inaktivēti ar proteāžu palīdzību tiecamaudos, vairogdziedzera hormoni tiek dezaminēti un dezaktivēti aknas, kur tiek reducēti un hidrolizēti arī asteroīdu hormoni.