Vārds “Eiropa” ir radies no grieķu valodas, ar ko antīkajos laikos apzīmēja Grieķijas sauszemes daļu, turklāt jēdzienu saprata ne tikai ģeogrāfiski, bet saistīja arī ar idejisku saturu. Romas laikā jēdzienā “Eiropa” iekļāva visu Vidusjūras reģionu, un pēc impērijas sabrukuma par Eiropu sauca arī zemes uz Ziemeļiem no Alpiem.
Eiropas teritoriju apvienošanu vienā valstī pirmais panāca ķeizars Kārlis Lielais. Savukārt kristīgi vienotas Eiropas ideja tika realizēta Vācu Svētajā Romas impērijā, kurā ietilpa virkne valstu.
Arī turpmākajos gadsimtos Eiropas ideja dzīvoja, galvenokārt to loloja zinātnieki, Ruso, Kants, abats Sentpjērs, Bentams u.c. Pēc Napoleona sākās Vīnes kongresā 1815.gadā mainījās Eiropas valstu robežās. Lai novērstu nemitīgos karus, vairākas Eiropas valstis (Anglija, Francija, Austrija, Prūsija un Krievija) apvienojās “Svētajā Aliansē”, kas arī būtiski palīdzēja.
Modernais un industriālais 19.gs. pieprasīja valstu sadarbību daudzās jomās. Šajā laikā tika nodibinātas vairākas starptautiskas organizācijas, piemēram, 1865.gada Starptautiskā Telekomunikāciju savienība.
Eiropas ideja turpināja attīstīties arī pēc Pirmā pasaules kara. 1923.gadā pēc grāfa Kudenhove Kalergi iniciatīvas tika izveidota “Paneiropas savienība”. Šī savienība iestājās par “Eiropas Savienoto valstu” izveidi federālas valsts formā.
Francijas ārlietu ministra Aristīda Briāna 1929./1930.gada plāns (“Briāna plāns”) paredzēja Eiropas valstu apvienošanu federācijā, tomēr neviena valsts nebija gatava atteikties no suverenitātes tiesībām.…
