Neskatoties uz to, ka ergonomika tiek uzskatīta par modernu zinātni, laika gaitā vienmēr bijis kāds, kas interesējies par cilvēka un vides savstarpēju pielāgošanos. Starp pirmajiem pazīstamajiem pētniekiem minams Leonardo da Vinči, kura skices par cilvēka izmēriem ir īpaši slavenas un Alberto Durero, kas aizrāvās ar kustību un proporcijas likuma pētniecību. No tuvākas pagātnes minams Lekorbuzjē, kura zīmējumos arhitektūras matemātiski – ģeometriskie pētījumi tika attiecināti uz mūsdienu dzīvi. Viņa izpratnē māja bija ne tikai dzīvojamo platību kopa, galvenais – tas plānojumam vajadzēja atbilst iedzīvotāju vajadzībām.
Taču faktiski par ergonomiku netiek runāts agrāk kā no 20. gadsimta sākuma, īpaši tai pievēršoties pasaules karu laikā. Tika izmantotas komplicētākas iekārtas, sāka ņemt vērā arī garīgās, maņu un muskuļu spējas. Tieši tad tika dots spēcīgs impulss starpnozaru pētījumiem, kuru mērķis bija atklāt optimālos cilvēka darbības apstākļus, kā arī cilvēka spēju robežas.
Šī pieredze vēlāk tika piemērota darba videi. Anglijā viens no 1949. gadā izveidotas zinātniskās biedrības Ergonomics Research Society, dibinātājiem Murejs piedāvāja termiņu ergonomics, to definējot kā zinātnisko pētījumu kopumu par cilvēka un darba vides mijiedarbību. Šis idejas ātri izplatījās Vācijas Federatīvajā Republikā, Francijā, Šveicē un citās industrializētās valstīs. Šajās valstīs arī pieauga interese par ergonomiskajiem pētījumiem un, galvenokārt, par to rezultātu pielietojumu praksē.
Amerikas Savienotajās Valstīs 1957. gadā izveidojās Cilvēcisko Faktoru Apvienība.
1961. gadā tika nodibināta Starptautiskā Ergonomikas Asociācija , kurā darbojas speciālisti no vairāk nekā trīsdesmit valstīm un kurā ietilpst vairākas nacionālās un starptautiskās asociācijas. …
