Teksta vidusdaļā un beigās viņš cenšas iepazīt pasauli caur socializāciju, piemēram, mēģinot sevi pieskaitīt pie „vēl viena jokdara”1, kas baidās ieskatīties lifta šahtā. Netiešā veidā priecājoties par drosmīgajiem kaimiņiem, kuri uzdrošinājās paskatīties pāri kāpņu margām, kā arī bezbailīgi ieskatīties lifta šahtā. Sevis un līdzcilvēku iepazīšana Aleksandram Papīram notiek tad, kad viņš tiek pieķerts, metot mantas liktenīgajā lifta šahtā. Īpaša socializācija izpaužas pārrunās ar tēvu, par šādas rīcības izskaidrojumu. Sevis iepazīšanas process „augstu vilni sit” tad, kad A.Papīrs apjēdz, ka visus iepriekšējos 30 gadus īsti nemaz nav dzīvojis, jo nav ļāvies savām vēlmēm, dziņām. Dēku kāres apmierināšana ir viens no veidiem, kā paraudzīties uz sevi no cita skatpunkta, jaunu pārdzīvojumu iespēja, ko Aleksandrs labprāt izmanto.
„ Ē.Ādamsona prozas cilvēkam svarīgs ir pašanalīzes process, tā iepazīstot savu personību, kompleksus, vēlmes un impulsus – „smalko kaišu” motīvs visbiežāk saistīts„sevis pārvarēšanu”, kas būtībā ir tiekšanās pēc kāda ideāla, pēc pilnasinīgas , harmoniskas dzīves, kurā cilvēku vairs nekavētu sajūta, apspiestas vēlmes, uzmācīgas idejas, bet kur viņš varētu būt patiesi un dabiski brīvs. Veidojot savu personību, cilvēks apzinās tās patieso būtību un spēj harmoniski panākt kopības sajūtu ne tikai ar apkārtējiem cilvēkiem, bet arī ar savu „es”. Personības iepazīšanas un tapšanas ceļš tikpat svarīgs ir arī mūsdienās, kad vēl vairāk būtu jāaicina vienu otru reizi ieskatīties savā dvēselē.”2
Lielākā daļa psiholoģijas grandu atzīst, ka milzīga ietekme personības attīstībā ir sabiedrībai, kurā tas atrodas , kā arī cilvēka atbildības sajūtai par savu dzīvi, apziņai, ka no tevis paša ir ļoti daudz kas atkarīgs. Manuprāt, Aleksandra Papīrā lielākā problēma līdz brīdim, kad risinās novelē aprakstītie notikumi, ir tāda, ka viņš dažādu iemeslu dēļ nespēj saprast, ka pats ir tiesīgs būt par savas dzīves noteicēju, risinot radušās situācijas patstāvīgi, gūstot savu pieredzi, uzņemoties atbildību par paša rīcības sekām, atbrīvojoties no klišejām, aizspriedumiem, viltus patiesībām , apjēdzot, ka dzīves jēga ir paša veidojama.
Aleksandram Papīram sākotnēji vecāki, bet vēlāk sociālā vide, kurā viņš pavadījis savu ikdienu, ļoti rūpīgi centušies ieaudzināt paklausības garu, bet nepatstāvīgas domāšanas, brīvas savu jūtu, vēlmju izpausmes iespējamību. Apspiežot iniciatīvu, mērķtiecību, radot vainas apziņu, sabiedrība ir kārtīgi „piestrādājusi”, lai rastos tāds Abakuks, kāds sastopams gan Ē.Ādamsona„Smalko kaišu” lappusēs, gan arī reālajā dzīvē.
Tomēr indivīds nav nolemts, bet gan lielā mērā atkarīgs no savas psihosociālās pieredzes kvalitātes. Neapšaubāmi, ka no paša cilvēka prasmes analizēt un integrēt savu pieredzi, veidot un izmantot iemaņas, veidosies tas, ko dēvējam par jēgpilnu dzīvi.
…
