Ir vairāki mākslas veidi: daiļliteratūra, teātris, grafika, glezniecība, tēlniecība, dejas māksla jeb horeogrāfija, mūzika, arhitektūra, lietišķā un dekoratīvā māksla, cirks, mākslas fotogrāfija, kino, televīzija, rūpnieciskā māksla.
Daudzu tautu valodā amats, dažādi citi cilvēka darbības veidi tiek saukti par mākslu.
Mākslas veids ir nostabilizējusies, nostiprinājusies pasaules apgūšanas forma, turklāt šī apgūšana notiek pēc skaistuma likumiem; šai formai ir ne tikai estētisks saturs, bet arī tēls ar noteiktu idejiski emocionālu saturu. Un pat tāds mākslas veids kā rūpnieciskā māksla, ko grūti salīdzināt ar citiem mākslas veidiem, tikai tad kļūst par mākslu, ja ir ceha, darbagalda, izstrādājuma tēls.
Iemesls, kāpēc māksla iedalīta mākslas veidos, ir pasaules mākslinieciskajā apgūšanā radusies cilvēka sabiedriskās prakses daudzveidība, kas balstās uz īstenības estētisko bagātību. Cilvēces vēsturiskās attīstības gaitā, cilvēku darba procesā izveidojās cilvēka gara bagātība, attīstījās cilvēka estētiskās jūtas, viņa muzikālā dzirde, viņa acs, kas jau prata saskatīt skaistas formas, spēja baudīt skaistumu.
Cilvēces attīstības gaitā mākslas sfērā vērojami divi pretēji procesi. Pirmais process sākas no sinkrētisma (no nedalītas mākslas, kurā bija apvienoti dejas, dziedāšanas, mūzikas, teātra un literatūras elementi) un noris atsevišķu mākslas veidu rašanās virzienā. Vienlaikus notiek pretējs process – mākslas veidu sintēze.
Mākslas attīstību veicina gan katra mākslas veida specifikas izcelšana, gan mākslas veidu sintēze, mūzu savstarpēja ietekmēšanās, kas padara tās vienreizīgas.
Katras mākslas veids pasaules estētiskajā apgūšanā, mākslā ienes kaut ko jaunu, īpatnēju. Mākslas veidu dažādība dod iespēju estētiski pilnīgāk apgūt pasauli visā tās sarežģītībā un bagātībā.
Nav galveno vai mazāk svarīgu mākslas veidu, bet katrā laikmetā ir kāds daiļrades veids, kas spēka, iedarbības dziļuma, kā arī dzīves materiāla un klausītāju vai skatītāju aptveršanas plašuma ziņā ir vispopulārākais. [1.]
Cilvēka pasaulsuztveres tipiskās jutekliskās formas var vispirms raksturot pēc semantiskajām pazīmēm: intonācija valda mūzikā, plastika – tēlniecībā, kolorīts – glezniecībā, tektonisms – arhitektūrā, bet šīs tipiskās pasaulsizjūtas formas var izteikt arī ar jēdzieniem „muzikālisms”, „gleznieciskums”, „teatralitāte”... Var iedalīt arī konkrētāk – „episkums”, „sinfoniskums”, „dzejiskums”, „dramatiskums”, „melodiskums”, „grafiskums”.
…
