Estētiskā audzināšana, estētiskās gaumes veidošanās audzināšanas procesā

1. IEVADS
„Laba estētiskā gaume nozīmē
spēju gūt baudu no patiesi skaistā,
nepieciešamība saskatīt un radīt skaisto
sadzīvē, uzvedībā, mākslā.”
( Z. Rubene )




Estētika – filozofiska zinātne par estētisko dabā, sabiedrībā, par materiālo un garīgo darbību, par kopējiem jaunrades principiem pēc skaistuma likumiem, par attīstības likumsakarībām un estētiskās apziņas funkcionēšanu, tai skaitā arī mākslas kā specifiskas dzīves attēlošanas formu. [6 ; 3]
Plaši izplatīts vēl viens formulējums: estētika – zinātne par skaisto. Ekskurss estētikas vēsturē rāda, ka skaistais ir centrālā tēma, ar kuru ir saistīti visi strīdi vairāk nekā divu tūkstošu gadu ilgā estētikas attīstības ceļā. [7;3]
Estētika kā zinātne attīstās. Ilgstošais estētiskās domas tapšanas un attīstības process vienmēr bijis atkarīgs no ekonomiskiem un sociāli politiskiem faktoriem, no sociālo grupu pasaules uzskatu atšķirībām, no mākslinieciskās prakses, no filozofisko teoriju rakstura, kuras ietekmēja daudzu estētisko atzinumu formēšanu, no mākslas zinātnes attīstības līmeņa, no mākslas teorijas un mākslas vēstures, no mākslinieciskās kritikas utt.[ 7,8;3]
Mākslinieciskā darbība attīsta jebkuras nozares radošam darbam nepieciešamo tēlaino, asociatīvo domāšanu, radošo iztēli, novērošanas spējas un uztveres asumu. [3;1]
Es strādāju skolā – mācu bērniem tautiskās dejas. No pirmās klases cenšos skolēnos ieaudzināt mīlestību uz deju. Piedaloties koncertos mācāmies vērtēt citus un pamanīt savas kļūdas. Priecāties par labi padarītu darbu, ja esam novērtēti. Ļoti nopietna attieksme tiek veidota kolektīvos par tautas tērpa valkāšanas kultūru un cieņu pret to. Bērni māk novērtēt tautas tērpa krāšņumu un rakstu dažādību. Tas nav panākams vienā dienā. Tā ir skolotāju, vecāku un bērnu kopīgi ieguldīts darbs. Mēs viens no otra mācāmies un rezultāts neizpaliek.

…