Ētika dažādos laikos un kultūrvidēs

Tātad ētika ir objektīvu zinātnisku priekšstatu joma; morāle – sabiedrībā pieņemtu likumu, paražu joma; tikumība – iekšējo direktīvu joma, kas izgājušas caur iekšējo regulatoru – cilvēka sirdsapziņu. Tomēr mēs varam lietot vārdus "tikumīgs" un "morāls" ar vienu un to pašu nozīmi, piemēram: "tikumīga rīcība" un "morāla rīcība"; "tikumības likums" un "morāles likums".
Mūsdienu ētika ir krietni plašāka par normatīvu dzīves mācību. Tā orientē uz morāles būtības, funkciju, izcelšanās, struktūras izpēti. Ētikas uzmanību saista arī tikumu vēsture un tikumības reālais stāvoklis sabiedrībā, kā arī tā nosacītāj faktori. Mūsdienu ētika pētī arī morāles psiholoģiju, analizē morālos spriedumus un valodu, izstrādā profesionālās ētikas normas. Ētikas galvenais uzdevums nav dot normu zināšanas – tās cilvēks it viegli apgūst bez ētikas, tāpat kā bērnībā iemācās dzimto valodu, tas notiek cilvēkam to neapzinoties. Taču ētika sekmē apgūtā apzināšanos, vērtēšanu un šad tad varbūt arī jaunradīšanu. Ētiskās zināšanas nav tiešas praktiskās dzīves virzītājs – starp teoriju un praksi pastāv atšķirības – dažādi apstākļi un situācijas. Ētika palīdz tapt cilvēka inteliģencei un kultūrai, bet tās atvieglo kopsakara apziņu, kas ļauj dziļāk ieskatīties sevī un pasaulē. Tā ir daļa no filozofiski intelektuālās dzīves tvēruma.

…