Ētika (gr. val. Tikums, raksturs, paradums, paraža) jēdzienu galvenokārt lieto, lai apzīmētu filozofisku mācību par morāli un tikumību. Šo vārdu ieviesuši senie grieķi, un jau IV gs. p. m. ē . Aristotelis sarakstījis grāmatu „Nikomaha ētika”.
Ētika ietver zināšanas un refleksus par morāli un tikumību, bet, tā kā tās abas ir dzīves kultūras sastāvdaļa, tad reizēm ētiku sauc arī par dzīves mācību ( it īpaši tās klasisko, normatīvo variantu).
Mūsdienu ētika ir plašāka par normatīvu dzīves mācību. Tās priekšmets, protams, joprojām ir morāle un tikumība, taču ne tikai vērtīborientācijas aspektā vien. Tā orientētā uz morāles būtību, funkciju, izcelšanās, struktūras izpēti. Tās uzmanību saista arī tikumu vēsture un tikumības reālais stāvoklis sabiedrība, kā arī tā nosacītājfaktori. Mūsdienu ētika pētī arī morāles psiholoģiju, analizē morālos spriedumus un valodu, izstrādā profesionālās ētikas normas. Tradicionālā normatīvā dzīves padoma nozare ir krietni paplašinājusies – tas ir nenovēršams jebkuras teorētiskās disciplīnas pašattīstības rezultāts, reizē ieguvums un zaudējums.
Ētikas zināšanas atvieglo sevis un dzīves dziļāku iepazīšanu un sekmē dzīves kultūras, proti, koptas, vairāk vai mazāk apzinātas un saprātīgi vadītas dzīves tapšanu. Ētikas vēsture ir interesants ceļojums dažādās vērtībsistēmās, no kura šad tad gribas paņemt kaut ko līdz arī sev : nav taču tik nevainojami pilnīgas dzīves, lai šādu vēlmi uzlūkotu par lieku.…