Latvijas masu informācijas līdzekļos 2004.g. nogalē tika publicēti ziņojumi par Valsts Prezidentes V.Vīķes – Freibergas aicinājumu partijām ratificēt Mazākumtautību konvenciju. Eiropas Padome (EP) Vispārējo Mazākumtautību aizsardzības konvenciju pieņēma 1994.gadā, tā stājās spēkā 1998.g.1.februārī. Latvija konvenciju parakstījusi 1995.g.11.maijā. Konvencijā apkopoti mazākumtautību tiesību pamatprincipi, kas jāievēro dalībvalstīm. Piemēram, “jānodrošina iespēja savā valodā sazināties ar pašvaldībām, ielu nosaukumi jāizvieto arī mazākumtautību valodā teritorijās, kas tradicionāli apdzīvo minoritātes, jānodrošina tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju savā valodā”.1 Konvenciju var ratificēt arī ar atrunām, un katra valsts tās var izvēlēties atkarībā no konkrētās situācijas.
Valsts Prezidente uzskata, ka “tās ratifikācija neradīs politiskās sekas vai izmaiņas Latvijas minoritāšu situācijā un tiesībās… Latvijai pienācis laiks pildīt arī šo apņemšanos”.2 Vēl pirms neilga laika V. Vīķe – Freiberga pārliecinoši sacīja, ka ar konvencijas ratifikāciju steigties nevajadzētu, jo Latvijas likumi sargā mazākumtautības. Latvijas cilvēktiesību sistēma satur veselu virkni normu par mazākumtautību tiesībām, gan Satversme (114.pants), gan Latvijas ratificētajos starptautiskajos dokumentos, gan 1991.g. likumā “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”. Kas izraisīja prezidentes pēkšņo interesi par konvenciju? Ko nozīmē jēdzieni “mazākumtautības” un “nacionālās minoritātes”? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, izskatīsim nacionālo un etnisko grupu tiesību vēsturisko attīstību Latvijas mērogā, etniskā iedzīvotāju sastāva izmaiņas, pozitīvās un negatīvās tendences šo tiesību aizsardzības jomā mūsdienās.…
