Pirmā pasaules kara laikā (1914 –1918), kamēr vīrieši cīnījās frontē, angļu sievietes strādāja fabrikās. Viņas pierādīja, ka sievietes ir tikpat spējīgas kā vīrieši. 1918. Gadā angļu sievietes no 30 gadu vecuma ieguva tiesības vēlēt. Divus gadus vēlāk arī amerikāņu sievietes ieguva šādas tiesības. Kopš 20. Gadsimta 20. Gadiem sievietes ir guvušas uzvaras cīņā par tiesībām vēlēt un iegūt izglītību.
Vīrieši ir tie, kuri iedomājas, ka tīrā veļa nokļūst viņu atvilktnēs ar brīnuma palīdzību, ka netīrie pēdu nospiedumi iztvaiko gaisā, ka tualetes pods pašattīrās. Šie izaugušie puikas, kuri operē ar pieņēmumu, ka nekārtība – izlijusi eļla, radioaktīvie izdalījumi, plastiskie gruveši ir kāda cita raizes, piemēram, mātes, viņu sievas vai pašas zemes interesēs.1
Cilvēka statuss sabiedrībā tiek noteikts, vērojot tā politisko un ekonomisko darbību, kontrolējot savu īpašumu un darba produktu. Tāpēc pēc dotajiem parametriem, iespējams noteikt atkarīgo sievietes statusu sabiedrībā. Par dzimumu vienlīdzību, to savdabību, par vienlīdzīgas audzināšanas un izglītības nepieciešamību runāja jau Kondorse.2
Par pirmo sieviešu – feministu parādīšanos tiek uzskatīts 18. gadsimts. Sieviešu kustībā izdala divus būtiskākos etapus. Pirmais: no 19. gadsimta vidus līdz 1960. gadiem – sievietes cīnījās par „dzimumu vienlīdzību” , par tiesībām balsot un vienlīdzīgām tiesībām (tā saucamais „sufražizms”). 3
Jau 20. gadsimta 20. gados tādas tiesības sievietēm tika nodrošinātas daudzās valstīs: Somijā, Norvēģijā, Dānijā, Beļģijā, Vācijā, Polijā, Kanādā, ASV un citās. Tādi panākumi uz kādu laiku sieviešu kustības aktivitāti noslāpēja. …
