Feministiskā filozofija uzplaukst 20. gs. Otrajā pusē, taču tās saknes meklējamas feminisma kā sociāli politiskas kustības vēsturē, kas ilgst jau pusotru gadsimtu. Termins feminisms ( latīņu val. femina – sieviete) radās 19.gs. kā apzīmējums sieviešu cīņai par savām tiesībām. Pirmās bija vēlēšanu tiesības un iespēja ieņemt valsts amatus, ko izvirzīja konkrēti sievietes. Gadsimtu gaitā šī cīņa ir vainagojusies ar panākumiem, tāpēc demokrātiskās, civilizētās valstīs vairs neviens neapstrīd sieviešu tiesības vēlēt un tikt vēlētām. Taču sieviešu politiskā kustība līdz ar to nav nomirusi. Kaut arī pastāv sieviešu tiesības, joprojām sievietes ieņem salīdzinoši mazu daļu valsts varas struktūrās. Ļoti bieži ir aizspriedumi, ka sieviete nespēj būt valsts galva un vadīt lielu biznesu.
Ar sieviešu politiskajām un juridiskajām tiesībām , ar sociālās situācijas analīzi mūsdienu sabiedrībā nodarbojas daudzi feminisma virzieni. Tiek analizētas sievietes sociālās lomas izmaiņas sabiedrībā, ģimenē, darbā, utt. Feministiskie pētījumi politoloģijā veltīti jautājumiem par sieviešu pārstāvniecību parlamentā, politiskajās partijās, sieviešu iespējām iegūt un realizēt politisko varu utt. Šo pētījumu centrālais jautājums ir līdztiesības un sieviešu sociālās identitātes meklējumi, reizē atklājot un kritizējot visas tās mūsdienu sfēras , kurās pieļauta nelīdztiesība ar vīrieti.
Pasaulē pastāv divu veidu pētījumi un studiju virzieni. Viens no tiem no tiem aplūko sieviešu situāciju (women studies), bet otrs pievēršas abiem dzimumiem (gender studies).
Šī sieviešu kustība vēsturē Eiropā ir pārdzīvojusi vairākus posmus. Pirmais posms aptver laiku apmēram 1840. gada līdz 1880. gadam, kad sievietes atdarināja vīriešus, lai celtu savu lomu sabiedrībā. Franču rakstniece Žorža Sanda savus romānus publicēja ar vīrieša pseidonīmu, jāja uz zirga, lamājās, tērpās bikšu kostīmā un komandēja Šopēnu.…
