18. gadsimta beigās un 19 gadsimta sākumā mazgadīgo bērnu sagatavošana darbam manufaktūrās izvērsās par ļoti nopietnu sociālu un pedagoģisku problēmu. Anglijā, Francijā, Šveicē un Vācijā sāka atvērt dažādas iestādes pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem, tomēr to galvenais uzdevums bija sagatavot darbam manufaktūrās un arī reliģiskā audzināšana. Skolā bērni strādāja kā pieaugušie, viņi bija pakļauti stingrai disciplīnai.
Tikai retos gadījumos nabadzīgo bērnu audzināšanai bija atbilstošas iestādes (piemēram, J. Pestalocija nabadzīgo bērnu iestāde Neihofā), kurās vispusīgu ražīgu darbu uzskatīja kā tikumiskās un intelektuālās attīstības līdzekli elementārās izglītības teorijas ietvaros.
J. Pestalocija darba turpinātājs tautas audzināšanā bija Frīdrihs Frēbels. Viņš labi zināja J. Pestalocija darba metodes Iverdonā, atzina tās un tomēr gāja patstāvīgu ceļu pedagoģijā. F. Frēbels augsti vērtēja mājas audzināšanu, īpaši agrā bērnībā, padziļināja patstāvības principu caur savu izglītības filozofiju. Viņš ir pirmsskolas pedagoģijas izveidotājs, dodot aptverošu audzināšanas mācību. Cilvēks, viņa uztverē, ir Dieva augs un audzinātājs ir dārznieks, kas tam sagādā gaismu un barību utt. No šī viedokļa raugoties, F. Frēbels atzina, ka patstāvībai un īpaši iztēles tieksmei jābūt audzināšanas kodolam.
2. F. Frēbela dzīves ceļš
Frīdrihs Frēbels (1782-1852) dzimis Tīringenē galma mācītāja ģimenē. Viņš agri kļuva bārenis, tāpēc audzināšanu uzņēmās mātes brālis, arī mācītājs. F. Frēbels klausījās lekcijas Jēnas universitātē. No 1808. gada līdz 1810. gadam F. Frēbels strādāja Iverdonā pie J. Pestalocija, kura pedagoģiskās idejas ietekmēja jaunieti. F. Frēbels centās Vācijā izveidot elementārās skolas, kurās mācību darbs būtu saistīts ar lauksaimniecisko un amatniecisko darbu. Sastopot pretestību savai iecerei, viņš atkal aizbrauca uz Šveici.…
