Refleksija par justo, pieredzēto, domāto filmas skatīšanās laikā. Pārdomas. Vērtējums.
Par filmu neko sliktu nevaru teikt, patīkami, ka ir cilvēki, kas domā, ka arī citām paaudzēm ir jāzina tas cik ļoti sāpīgs bijis ir karš. Lasīt par to ir daudz citādāk, taču, ja ir šāds sižets, es izvēlos skatīties filmu, jo man ko tādu būtu grūti lasīt, lai gan filma ieinteresēja, ja ne izlasīt, tad vismaz pašķirstīt grāmatu „Veļupes krastā”. Tagad vēlos noskatīties vēl kādu filmu, kurā spēlē šveiciete Sabīne, jo viņa tiešām parādīja izcilu sniegumu galvenās varones lomā. Ieinteresēja arī pati Melānija Vanaga un viņas dzīve pēc tam, kad atgriezās mājās.
Filmas laikā domāju par to, cik tomēr spēcīgas personības ir latvieši, cik ļoti kāds ir spējīgs izdzīvot tikai, lai vēlreiz redzētu savu dzimteni. To skatoties, es vairāk aizdomājos par aktieru emocijām, taču mazāk par filmā attainoto vēstures posmu. Likās, ka filmas laikā raudāšu, jo tomēr tā ir ļoti spēcīga un emocionāla, taču filmu uztvēru mazliet citādāk kā biju domājusi.
Filma manī atstāja garīgo spēku, kas nezūd un liek man justies garīgi spēcīgākai, tikai noskatos filmu, redzēt tās ciešanas un spēju cīnīties un dzīvot tālāk.
…