motīvs ir jebkuras uzņēmējdarbības pamats. Ar peļņu ekonomisti parasti saprot ienākumu, ko uzņēmējs saņem par uzņēmējspējām un risku. Peļņa tiek noteikta divējādi:
1. Grāmatvedības peļņa, ko aprēķina, atskaitot no uzņēmuma kopējiem ieņēmumiem grāmatvedības jeb ārējās izmaksas.
2. Ekonomiskā jeb alternatīvā peļņa tiek aprēķināta, atskaitot no kopējiem ieņēmumiem ekonomiskās izmaksas: ārējās, iekšējās, ieskaitot normālo peļņu.
Normālā peļņa ir samaksa par uzņēmēja īpašo talantu, viņa uzņēmējspējām, par viņa kā vadītāja funkciju izpildi. Normālā peļņa ir iekšējo izmaksu elements.
Kopējais ieņēmums (TR) veido naudas summa, ko saņem uzņēmums (pārdevējs) par pārdotām precēm un pakalpojumiem. Taču visa saņemtā naudas summa no produkcijas realizācijas nav peļņa. Ir nepieciešams no kopējiem ieņēmumiem samaksāt par nopirktajiem un ražošanas procesā izlietotiem resursiem un segt citas ražošanas izmaksas. Ja no kopējiem ieņēmumiem (TR) atskaita kopējās ražošanas izmaksas (TC) , veidojas starpība. Pozitīvs skaitlis nozīmē, ka uzņēmums ir guvis peļņu, bet negatīvs – zaudējumus.
Peļņas sadalē noteicošais princips ir uzņēmuma un valsts budžeta interešu optimāla saskaņošana. Uzņēmumu interesē galvenokārt tā peļņas daļa, kas paliek viņu rīcībā, lai varētu paplašināt ražošanu un materiāli stimulēt savus darbiniekus.
Peļņas sadales procesā ir svarīgi panākt uzņēmuma strādātāju materiālo ieinteresētību viņu individuālā darba, kā arī visa uzņēmuma darba rezultātos. Šo funkciju daudzos uzņēmumos veic papildu darba samaksa. No peļņas arī tiek izsniegtas prēmijas, pabalsti, dividendes u.tml. Uzņēmumi daļu peļņas izmanto, lai atjaunotu un paplašinātu ražošanu, nodrošinātu produkcijas apjoma pieaugumu ilgstošā periodā.
Pilnīgās konkurences apstākļos preču un pakalpojumu cenas nosaka tirgus. Tāpēc uzņēmumam to ietekmēšana ir gandrīz neiespējama. Uzņēmums savu peļņu var palielināt, mainot ražošanas produkcijas apjomu vai samazinot ražošanas izmaksas. Tāpēc uzņēmējdarbībā ļoti svarīga ir optimālā ražošanas apjoma noteikšana. Sasniedzot šo apjomu, ir iespējama maksimālās kopējās peļņas iegūšana. [1.,148. - 151.]
Firmas peļņas maksimizēšana pilnīgās konkurences tirgū
Peļņas maksimizēšanu pilnīgās konkurences apstākļos ierobežo ražošanas tehniskās un tehnoloģiskās iespējas un citu resursu daudzums. Turklāt īslaicīgā periodā ražošanas jaudas paliek nemainīgas. Tāpēc reālā saimniekošanas praksē ir iespējamas dažādas, ar peļņas iegūšanu saistītas situācijas: uzņēmumam ir iespēja iegūt peļņu; uzņēmums strādā ar zaudējumiem; uzņēmumam uz laiku ir jāpārtrauc darbība vai arī tas ir jāslēdz.
Visas minētās situācijas pilnīgās konkurences apstākļos ir atkarīgas no vairākiem rādītājiem:
1. lielāku peļņu nodrošina ražošanas apjoma pieaugums;
2. peļņa ir atkarīga no ražošanas izmaksu dinamikas. Peļņu var palielināt, samazinot ārējo izmaksu lielumu, rēķinot uz vienu produkcijas vienību;
3. peļņa ir atkarīga no realizējamās produkcijas cenu lieluma.
Pilnīgās konkurences apstākļos preču un pakalpojumu cenas nosaka tirgus. Uzņēmējdarbībā ļoti svarīga ir optimāla ražošanas apjoma noteikšana. Šo apjomu sasniedzot, ir iespējams saņemt maksimālo kopējo peļņu.
Ir divi optimāla ražošanas apjoma noteikšanas veidi:
1. Kopējo ieņēmumu un kopējo ražošanas izmaksu salīdzināšana. TR=TC
2. Galējo ieņēmumu un galējo izmaksu salīdzināšana. MR=MC
