Francijas likumdošanas īpatnības
Ikvienai mūsdienu valstī ir sava likumdošanas iestāde, kura izstrādā atsevišķus likumus un kodeksus, kuri darbojas tas teritorijā. Kodifikācija parasti ietver vietu vai visas valsts likumu apvienošanu un sakārtošanu. Tā piemēram kriminālais kodekss iepazīstina ar sevi, kā likuma grāmatu par noziegumiem un sodiem.
Gadās tā, ka vienas valsts iekšienē pastāv vairāki likuma kopumi (kodeksi, statūti, normu krājumi). Piemēram, tādā sarežģīti veidotā valstī, kāda ir ASV, kur eksistē gan federatīvie likumi, gan štatu likumi. Anglijā līdztekus Lielbritānijas likumdošanai pastāv vietējā Skotijas un Ziemeļu Īrijas likumdošana. Senajā Francijā pastāvēja liels skaits paražu tiesību, savāktas apmēram 360 atsevišķas grāmatās. Ilgā laika gaitā likumdošanā kā tiesību avotam piederēja nevis Galvāna, bet otršķirīgā nozīme. Tiesības pastāvēja neatkarīgi no augstāko valdnieku pavēlēm un viņu vēlmēm, karalim nebija tiesību ne izdot, ne mainīt likumus. Viņš veica tikai administratīvas funkcijas.
Francijā pat absolūtie monarhi neuzskatīja sevi pilnībā izglītoti likumdošanas sfērā. Kolbēra ordenances, kuras tika radītas Ludviga XIV skāra visvairāk administratīvo justīcijas darbības pusi (ordonans par sabiedrības tiesību rašanos, ordonans par kriminālo lietu izmeklēšanu, “melnais kodekss” par darba apstākļiem un nēģeru dzīvi kolonijās) vai vienkāršo tiesību kodifikācija ( ordonanse par tirdzniecību, ordonanse jūrā braukšanu). Kanclera D`Agesso (XVIII gs.) ordonanses skāra civiltiesību sfēru, Taču tās var skatīt galvenokārt kā sistemātisku normu izvietojumu, jau darbojās tiesu praksē. Karalis pat šajā periodā neuzskatija, ka viņa tiesībās ir ieviestas izmaiņas likumā.
…
