Līdz ar starptautiskajā praksē pielietoto komercdarījumu veidu straujo attīstību modernie komercdarījumi Latvijā tiek izmantoti arvien biežāk un plašāk, taču līdz zināmam laikam bija nepietiekošs to tiesiskais regulējums, tiesību normu atšķirība starp valstīm veidoja nopietnas problēmas, kas būtiski kavēja Latvijas komercdarījumu attīstību starptautiskajā biznesā un komercdarījumu izmantošanas iespējas Latvijā.
LR Tieslietu ministrijā tika izstrādāta koncepcija „Par komercdarījumu tiesisko regulējumu”, kura paredzēja papildināt Komerclikumu ar speciālajām normām (attiecībā pret Civillikuma noteikumiem), kas regulētu komercdarījumus, tai skaitā tā paredzēja izstrādāt normatīvo regulējumu atsevišķiem komercdarījumu veidiem tādiem kā komerciālā pirkuma līgums, glabājuma līgums, komisijas līgums un preču ekspedīcijas līgums.
Tomēr, ņemot vērā iepriekš minēto komercdarījumu sfēras attīstību, likumprojekta par grozījumiem Komerclikumā izstrādes gaitā darba grupā, kas izveidota, lai atbilstoši koncepcijā noteiktajam izstrādātu likumprojektu, tika konstatēta nepieciešamība paplašināt koncepcijā noteikto atsevišķi regulējamo komercdarījumu veidu loku, papildus izstrādājot arī regulējumu tādiem komercdarījumu veidiem kā līzings, faktorings un franšīze.
Ar grozījumiem Komerclikumā bija iecerēts definēt franšīzi, faktoringu un līzingu. Līdz ar normatīvajos aktos skaidri definētiem franšīzes pamatprincipiem, tika droši prognozēts, ka šis modelis biznesā attīstīsies aizvien straujāk. Līdz šim uzņēmumi minēto komercdarījumu slēgšanā ārvalstīs bija vadījušies no starptautiskās prakses, bet Latvijā -no Civillikuma normām. Šis normatīvais akts vismaz franšīzes gadījumā neatrisina vairākus problēmu jautājumus - trūkst terminoloģijas un nereti franšīzes līgums pielīdzināts citiem pēc būtības atšķirīgiem komercdarījuma veidiem.…
