Praktiskājā darba izpildes laikā es ievēroju vienu lietu- mēs visi jau iemācījušies pareizi klāt galdu, daži pat izcīli to apgūva, bet kā pašiem pareizi uzvesties viesu vietā- zināja, kaut apmēram, tikai puse no mums.
Var būt šo faktu vajadzēja atstat bez uzmanības, taču man liekas ka visiem sev cienījušiem civēkiem vajadzētu zinat šīs elementārās uzvedības normas. Jo ikdienas dzīvē - gan mājās, gan ciemos, gan biznesa tikšanās reizēs mēs neizbēgami nonākam pie maltītes baudīšanas pie galda. Etiķete, jeb pareiza uzvedība, sastāv ne tikai no tā, kā mēs runājam, izturamies un attiecamies pret citiem cilvēkiem, bet arī no tā, kā mēs ēdam un dzeram. Savā darbā es gribētu aprakstīt kā pareizi uzvesties pie galda, kā un kādā secībā rīkoties ar visdažādākajiem galda piederumiem, un arī, kā pareizi lietot alkoholu.
Uzvedības normām, kādas jāievēro, sabiedrībā ēdot un dzerot, ir jau sen iedibinātās tradīcijas. Ar laiku tās mainās, nav vairs tik stingras, tomēr dažas sadzīves normas, tikumi un paražas būtu jāievēro, lai neradītu neomulības sajūtu sev un citiem.
Diemžēl, no visiem galda gudrībām daudzi apguva tikai vienu- „Ēšanas laikā esmu akls un mēms”, taču tas pavisam nav galvenais. Bet cits paliek par mīklu. Varbūt nevajag to atminēt? Varbūt mēs varam iztikt bez naža un dakšiņas, un salvetes, pietiekams ar karoti un šķīvi? Šajā gadījumā nebus par lieku pieminēt laikus kad arī šķīvji ar karotēm uzskatīja par „iegribu”, tos kopā ar visu galda klājumu aizstāja nazis un liels maizes kumoss. Taču cilvēki izdomāja galda piederumus un uzvedības noteikumus, tieši lai jūsties brīvi un komfortabli pie galda un netraucēt citiem.
Jau antīkajā literatūrā sastopami filozofu un literātu darbi par to, kā cilvēkiem uzvesties pie klāta galda. Tā, piemēram, sengrieķu filozofs Platons savā darbā „Bankets” rakstīja par cilvēkiem, kas pratuši noteikt ēdienu un vīnu lietošanas „zelta robežas”. Senie grieķi šo robežu pārkāpšanu uzskatīja par galēju zemiskumu, uz ko spējīgi tikai barbari. Pie šāda tipa antīkās literatūras pieder arī senā skandināvu „Eda”, kurā visai sīki aplūkota cilvēku uzvedības labo tradīciju ieverošana pie galda, tāpat arī kīniešu filozofa Konfūcija grāmata „Žeņ”- „Humanitāte” un seno japāņu filozofu darbi.
Jau Vladimira Monomaha „Pamācībās”, kuras uzrakstītas 1099. gadā, un vēl agrāk izdotajā „Mājturībā” izskanēja brīdinājumi pret dzērienu pārmērīgu lietošanu. Eiropā par visvecāko grāmatu skaitas Pedro Aljfonsa krājums „ Disciplina klerikalis’, rakstīts 1204. gadā Spanijā. 1745. gadā Imperatoriskā Zinātņu Akademija laida klaja pēc Pētera I norādījuma savāktos „Attieksmes rādītājus pret dzīves ikdienu”, kurā atrodami daudz norādījumu par jaunu cilvēku uzvedību pie galda. Daži no tiem- „Nekad pats sevi daudz nelieli un savu personību bez vajadzības nepaaugstini, gaidi, kamēr citi no malas to pateiks. Zobus ar nazi netīri. Maizi pie krūtīm piespiedis, negriez šķēli no klaipa. Neaplaizi sev pirkstus. Ap savu šķīvi žogu no kauliem, maizes garozām un kā cita netaisi. Virs ēdiena trauka nečāpstini kā cūka un nekasi pauri. Pirmais nedzer, esi atturīgs un izvairies no pļēgurošanas. Kad tev piedāvā, tad ņem tikai ti, cik vajadzīgs: stipro dzērinu dzer no mazākās glāzītes, bet vājākono lielākas. Atceries- alkohols atraisa mēli un sasaista prātu”... Daži no šiem norādījumiem izraisa smaidu. Taču arī mūsu dienās ir ne mazums cilvēku, kam šādas un līdzīgas pamacības nepieciešamas.
Anglieši skaitās par labo manieru specialistiem. Viņiem pieder leģenda par kundzi, kura griežas pie angļu karaļa Jakova I ar neparastu lūgumu- padarīt no viņas dēla– džentelmēnu. Uz ko karalis atbildēja: „To es neprotu; es varu padarīt no viņa grafu, bet par džentelmēnu viņš var kļūt tikai pats”.
Bet apmeklējot restorānu vai jūs kadreiz iedomajieties no kurienies cēlies šis vārds? N. I. Kovaļevs „ Stāsti par parastām lietām” min tādu variantu- viens Parīzes pavārs Bulanže uzrakstīja uz izkārtnes uzaicinājumu- „ienākt katram, kurš grib restaurēt (atjaunot) savu veselību un kuņģi”. Laiku gaitā „restaurācija” pārvēršās par „restarāciju” ( šo vārdu, piemērām Krievijā izmantoja līdz pat revolūcijai), un pēc tam par restorānu.
…
