Mēs varam runāt par četrām cilvēka būtnes sastāvdaļām: par fizisko miesu, dzīvības – jeb ētermiesu, sajūtu – jeb astrālmiesu un par es – miesu.
Audzinot bērnus, mēs strādājam ar šiem četriem cilvēka būtnes veidojumiem. Ja mēs šo darbu gribam veikt pareizi, tad mums tuvāk jāizpēta šo cilvēkbūtni veidojošo daļu daba. Vispirms nedrīkstam iedomāties, ka šo daļu attīstība notiek vienmērīgi un ka kaut kādā dzīves brīdī, piemēram, piedzimstot, šie veidojumi būtu vienādā mērā attīstīti. Šo cilvēka sastāvdaļu attīstība dažādos dzīves posmos notiek atšķirīgi. Un šo cilvēka dabas attīstības likumu zināšanai ir jābūt tam pamatam, uz kura jābalstās pareizai bērna audzināšanai un mācīšanai.
Ir divi burvju vārdi, kas norāda, kā bērns veido attiecības ar ārpasauli. Tie ir: atdarināšana un priekšzīme. Sengrieķu filozofs Aristotelis nosaucis cilvēku par visatdarinošāko dzīvnieku; un ne uz vienu cilvēka dzīves posmu šis izteiciens neattiecas vairāk, kā uz bērnu vecumā līdz zobu maiņai. Bērns atdarina visu, kas notiek fiziskajā apkārtnē, un šajā atdarināšanā viņa fiziskie orgāni iegūst formas, kas tiem tad kļūst paliekošas.
Ne morāliskas runas, ne saprātīgas pamācības iedarbojas uz bērnu vajadzīgajā virzienā, bet gan tas, ko viņš redz pieaugušos darām savā apkārtnē, savu acu priekšā. Ne pamācības veido bērna fiziskos orgānus. Tās darbojas uz ētermiesu, bet tā jau līdz septītajam dzīves gadam vēl ir aizsargājošā mātes ēterapvalka apņemta, tāpat kā bērna fiziskā miesa līdz piedzimšanai bija mātes fiziskā apvalka apņemta.
Bērna agrīnajā vecumā ir īpaši svarīgi, lai tādi audzināšanas līdzekļi, kā, piemēram, bērnu dziesmas, atstāstu uz viņa maņām pēc iespējas skaistāku, ritmiskāku iespaidu.
Es strādāju pirmsskolas izglītības iestādē. Mana darba mērķi ir attīstīt katra bērna ētiski estētisko, intelektuālo un fizisko aktivitāti, veidojot vēlmi izzināt apkārtējo pasauli un apgūt pieaugušo radīto pieredzi.
Virzīt bērna individuālos iespaidus uz apkārtējo pasaule uztveri kopsakarībā un iespēju to dažādi attēlot.
…
