Ģimenes vēsture kā pētniecības lauks parādījās 1950. gadā kā attīstības daļa ekonomikā un sabiedrības vēsturē. Vēsturnieki tiecas meklēt informāciju par ģimeņu pirmsākumiem. Vislielākais cilvēku skaits iesaistījās ģimenes vēstures, tomēr visi, kas veltīja savus vaļas brīžus, pētīja savu pašu ģimeņu vēsturi. Daudzi ģimeņu vēsturnieki mēģināja studēt viņu senču kontekstā, par viņu nodarbošanos, draugiem, kaimiņiem u.c.
1980. gadā Andersons identificēja 4. galvenās pieejas, izmantojot vēsturniekus, kad raksta par ģimenes vēsturisko, demogrāfisko, jūtu un saimniecības ekonomiku, katrā pieejā ir gan cīnītāji, gan atņēmēji (atkritēji).
Demogrāfiskie vēsturnieki lielāku uzmanību velta ģimenes formām un struktūrai, pirmo laulību vecumam, modelim bērna dzimšanā, ārlaulībai utt. Vājība ar šo pieeju ir personas nespēja attieksmē, kuru pamatā ir ievērot uzvedības normas. Andersons pierāda, piemēram, ka līdzīgā vecumā starp sievu un vīru bija nepietiekamo klātbūtnes pierādījumu vairāk draudzīgu attiecību laulībā. Tā ir forma ģimenē un saimniecībā, vairāk problēmu uzskatu kā ar ekonomiskā un sociālā sfērā. Mēģinājums saistīt ģimenes formas ar ekonomiskiem procesiem ir pārstāvēts ar vēsturnieku darbu, kas ir pieņemt saimniecības ekonomiskās pieejas -mācīt ģimenes iedzimtības svarīgumu, paražas un paradumus, partnera darbu u.c.
Vēsturnieki atklāja nepārtrauktības pakāpi ģimenes modelim starp agrorūpnieku un rūpnieku sabiedrību. Vienmēr ir labāk adaptēties mikroekonomiskajā vidē nekā plašos ekonomiskos procesos. Citas problēmas rodas, ja aizspriedumi rodas pārcelties uz citu dzīves vietu. Ir vairāki varianti kā atrast mēru par visiem šiem faktiem, kā sasummēt labumu no visiem variantiem ģimenes modelī. Daži mēģinājumi ir apvienot atšķirīgas pieejas no ģimenes vēstures. Harevena novērojums par gadu desmitu ģimenes vēsturē, vairāk ignorē sentimentu un psihoterapiskās pieejas. …
