No visiem pētījumā iesaistītajiem pacientiem, kuri lietoja glikokortikoīdus, konstatēta limfocitopēnija, savukārt kontroles grupā, nevienam slimniekam limfocitopēnija netika novērota. Normāls limfocītu skaits bija 42 % slimnieku. Analizējot, iegūtos datus pa pacientu grupām, pirmajā grafikā redzams, ka zemākais limfocītu skaits ( norma 0, 9- 4, 0 x 103/ mm3 ) ir zemas prednizolona devas saņēmējiem. Grupās, kas prednizolonu lieto vidējās un lielās devās, limfocītu vidējam skaitam, vērojama tendence palielināties, sasniedzot normu to pacientu grupā, kas prednizolonu lieto > 50 mg/ dn. Slimniekiem, kas saņem papildus ciklofosfamīdu vai azatioprīnu, ir samazināts limfocītu skaits. Otrajā grafikā, visām glikokortikoīdus saņemošajām grupām, ir samazināts limfocītu procentuālais skaits ( norma 20- 40 % ), zemāko līmeni sasniedzot ceturtajā grupā, kurā ir nozīmēti divi imūnsupresorie medikamenti. Starp pārējo grupu vidējo limfocītu procentuālo skaitu, statistiski ticamas atšķirības nav.
83 % no visiem slimniekiem, kas saņēma prednizolonu, bija eozinopēnija. No kontroles grupas nevienam pacientam eozinopēnijas nebija. Tikai 17 % glikokortikoīdu terapiju saņemošajiem pacientiem, eozinofīlo leikocītu skaits bija normas robežās.
Turpinot analizēt grafikus pa grupām, redzams, ka eozinofīlo leikocītu skaits samazinās, palielinoties prednizolona devai, respektīvi, viszemākais eozinofīlu gan absolūtais ( norma 0, 04- 0, 4 x 103/ mm3 ), gan procentuālais ( norma 1, 0- 5, 0 % ) skaits, ir tiem slimniekiem, kas prednizolonu saņem devā virs 50 mg/ dn. Pacientiem, kas glikokortikoīdu terapiju nesaņem, abos grafikos eozinofīlu skaits ir normāls.
1 pacientam jeb 8 % asins analīzes uzrādīja paaugstinātu monocītu skaitu, bet 34 % normālu monocītu līmeni. To vidējais gan absolūtais ( norma 0, 1- 0, 6 x 103/ mm3 ), gan procentuālais ( norma 2, 0- 10, 0 % ) skaits pa pacientu grupām, lielas svārstības netiek novērotas un saglabājas normas robežās.
Pacientiem, kas saņēma prednizolonu, 83 % bazofīlo leikocītu skaits bija normas robežās, bet 17 %- paaugstināts. Kontroles grupā 100 % pacientu, bazofīlo leikocītu skaits bija normāls. Analizējot grafikus pa pacientu grupām, gan absolūtajos ( norma 0- 0, 07 x 103/ mm3 ), gan procentuālajos ( norma 0- 1 % ) skaitļos lielas atšķirības netika novērotas, kaut arī, veicot datu statistisko apstrādi, uzrādās, ka starp tiem pacientiem, kas prednizolonu saņem devā < 20 mg/ dn un tiem, kuri preperātu saņem virs 50 mg/ dn, ir statistiski ticamas atšķirības bazofīlo leikocītu absolūtajā skaitā.
Prednizolona kombinācija ar ciklofosfamīdu vai azatioprīnu, asins ainā izraisa līdzīgas izmaiņas kā izolēta prednizolona lietošana- no visiem medikamentu saņemošajiem pacientiem, 77 % tika novērota neitrofīlija, 23 %- normāls neitrofīlo leikocītu skaits. 69 % bija limfocitopēnija, bet 31 %- normāls limfocītu līmenis. Tāpat 77 % tika atklāta eozinopēnija un tikai 23 %- normāls eozinofīlo leikocītu skaits. Vienam pacientam jeb 7 % tika novērota monocitopēnija, monocītu skaita palielināšanās- 31 %, bet 62 %- normāls monocītu skaits. 62 % bazofīlo leikocītu skaits bija normāls, 38 %, tas bija palielināts.
Starp dažādo devu prednizolona pacientu grupām un kontroles grupu, nav statistiski ticamu atšķirību neitrofīlo leikocītu, limfocītu, eozinofīlo leikocītu un monocītu grupu vidējajā skaitā. ( Skat. Ticamības koeficientus tab. )
Secinājumi
Glikokortikosteroīdu lietošana izraisa neitrofīlo leikocītu skaita palielināšanos- vairāk kā pusei gadījumu
Vairākumam pacientu, glikokortikosteroīdu lietošana rada limfocitopēniju.
Izteiktākās izmaiņas tiek novērotas eozinofīlo leikocītu skaitā- glikokortikosteroīdu ietekmē rodas eozinopēnija. Turklāt viskrasāko eozinofīlu skaita samazināšanās ir pacientiem, kas saņem prednizolonu devā > 50 mg/ dn.
Glikokortikoīdi būtiski neietkmē monocītu skaitu.
Diskusija
Pētījuma mērķis bija noskaidrot vai glikokortikoīdu lietošana rada izmaiņas baltajā asins ainā un vai izmaiņas atkarīgas no saņemtās glikokortikoīdu- prednizolona devas.
Limfocītu skaits, pretēji gaidītajam, pieaugot prednizolona devai, palielinās. To varētu izskaidrot ar literatūras datiem, kuros teikts, ka glikokortikoīdu efekts uz limfocītiem ir atkarīgs no to aktivitātes stāvokļa. Limfocītu skaita izmaiņas varētu būt atkarīgas ne tikai no glikokortikoīdu devas, bet arī no pacienta pamatdiagnozes, piemēram, idiopātiska glomerulonefrīta vai sistēmslimību pacientiem, varētu būt atšķirīgs limfocītu skaits.
Zināms , ka atšķirīga varētu būt arī glikokortikosteroīdu ietekme uz dažādām T šūnu subpopulācijām, kas nebija šī pētījuma mērķis.
Hipotēzi, ka glikokortikoīdu iedarbībā samazinās bazofīlo leikocītu skaits ir grūti izvērtēt, jo to zemākā norma ir 0, 0 x 103/ mm3. Tās pierādīšanai vai noliegšanai, būtu nepieciešami analīžu rezultāti, kas veikti pirms terapijas uzsākšanas.
Iespējams, ka glikokortikoīdu radītās izmaiņas asins ainā, varētu būt arī atkarīgas no medikamenta lietošanas ilguma, kā arī no devas maiņas ārstēšanās kursa laikā. Tāpat, literatūras avotos ir publicēti pieņēmumi, ka pastāv individuāla rezistence pret glikokortikosteroīdiem.
Viens no pētījuma mērķis bija arī, pēc analīžu rezultātiem, izvērtēt vai pastāv kādas būtiskas atšķirības, starp pacientiem, kas ilgstoši lieto tikai prednizolonu un pacientiem, kas papildus prednizolonam saņem arī ciklofosfamīdu vai azatioprīnu. Analizējot grupu atsevišķi, redzams, ka nav likumsakarību ne starp prednizolona devu, ne ciklofosfamīda vai azatioprīna devu, piemēram, pacientam, kurš lieto prednizolonu 30 mg/ dn + azatioprīnu 50 mg/ dn, vērojama gan neitrofīlija, gan limfocitopēnija, gan arī eozinopēnija, savukārt, citam slimniekam, lietojot tādas pašas devas, raksturīgo asins ķermenīšu līmeņu izmaiņu nav. Turklāt, pacienta asins ainā, kurš terapijā saņem lielas devas prednizolonu 60 mg/ dn un azatioprīnu 100 mg/ dn, tiek novērots normāls neitrofīlo leikocītu skaits, limfocītu skaits un arī pārējo granulocītu līmeņi. Literatūrā aprakstīts, ka ciklofosfamīds un azatioprīns rada leikopēniju, taču savā pētījumā šādus datus neieguvu- leikopēnija bija tikai vienam pacientam.
Iespējams, ka novērotie efekti saistīti ar azatioprīna un prednizolona pretējajiem efektiem uz neitrofīlajiem leikocītiem- azatioprīnam piemīt mielosupresora darbība, savukārt, prednizolons palielina neitrofīlo leikocītu skaitu uz apoptozes nomākšanas rēķina.
Pilnvērtīgāku kopainu par glikokortikoīdu ietekmi uz asins parametriem, varētu iegūt mērķtiecīgos ilgstošos prospektīvos pētījumos, pakļaujot slimnieku atlasi stingrākiem kritērijiem. Vienādas medikamenta devas, lai izvērtētu vai pastāv sakarība starp nozīmēto devu un izmaiņu pakāpi. Uzsākot pētījumu būtu nepieciešams veikt asins analīzes pirms glikokortikoīdu terapijas uzsākšanas, lai būtu rādījumi ar kuriem salīdzināt, tālākos rezultātus.
Dotā pētījuma ietvaros, nebija iespējams izvērēt glikokortikosteroīdu lomu infekciju riska palielināšanā, jo pētījuma metode bija retrospektīva pacientu slimību vēsturu analīze, īsā stacionēšanas laikā. Līdz ar to nav skaidrs, vai konstatētās izmaiņas asins ainā, korelē ar infekciju attīstības risku.
…
