Globalizācija. Daudzpolaritāte un reģionālie centri

Līdz ar Padomju Savienības (turpmāk PSRS) sabrukumu 1991. gadā pasaulē izveidojās jauna politiskā situācija. Bija beidzis pastāvēt Aukstajam karam raksturīgais bipolārais pasaules modelis. Rietumvalstis, īpaši Amerikas Savienotās Valstis (turpmāk ASV), to uzskatīja par savas īstenotās politikas pamatotu uzvaru pār ilggadīgo pretinieku, un vairs nepastāvēja šķēršļi radīt uz ASV idejiskās bāzes veidotu vienpolāru pasauli, ko pašas ASV uztvēra kā kaut ko pašsaprotamu – globālo „misiju”: ir izplatīt savu pasaules redzējumu - demokrātiju un neierobežotu brīvā tirgus ekonomiku, ar to saprotot ASV, kā vienīgās pasaules super-lielvaras pozīciju nostiprināšanu un kontroli pār esošajiem un topošajiem reģionāla mēroga varas centriem.
ASV izstrādāja vairākus globālās stratēģijas koncepcijas nākošajai simtgadei:1
1) Pilnīga ASV hegemonija pasaulē (saukta arī par stingro hegemoniju);
2) Liberāli reālistiskā koncepcija, kas paredzēja ierobežot ASV mesiānisma ideju eksportu un dot iespēju netraucēti attīstīties citiem varas centriem, kā arī ASV līdzvērtīgu sadarbību ar šiem centriem;
3) Konservatīvi – liberālā koncepcija, kuras pamatā abu iepriekšējo koncepciju ideju sajaukums. Tās pamatideja par ASV hegemoniju, kas balstītos uz saprātīgu dominanti pār citiem varas centriem (t.i. ASV būtu pirmā starp līdzīgajiem).…