Goda un cieņas jēdziens un nozīme.
Gods ir viens no visbiežāk lietotajiem vārdiem. Bet ko tas īsti nozīmē ?
Latviešu valodā vārdam “gods” ir vairākas nozīmes. Gods tiek saprasts kā ģimenes svinības vai zināms cilvēka cienījams stāvoklis sabiedrībā. Šie sadzīvē lietotie jēdzieni stingri jāatdala no tiem, ko likumdošana saprot ar vārdu “gods” – ar likumu apsargājamu cilvēka garīgu vērtību.
Goda tiesiskais jēdziens ir stipri relatīvs, mainīgs un dažādos laikos dažādi saprasts. Taču, viennozīmīgi, visos laikos personas cieņa vērtējama daudz augstāk nekā sīks mantas gabals.
Par godu katram laikmetam, katrai tautai, pat katram cilvēkam ir sava saprašana. Arī tiesību vēsturē tiek stāstīts par goda jēdziena dažādību dažādos laikmetos pie dažādām tautām, kā arī atzīmēts, tas, ka daži tagadējie pārkāpumi un pat noziegumi šajā jomā agrāk par tādiem nav uzskatīti.
Ja reiz gods ir ievests likumā kā noteikts jēdziens, tad katrā ziņā ir jāmeklē tā noteikts saturs. Tomēr lai cik cītīgi pētītu jebkuras valsts likumus, precīzu goda definīciju atrast nav izdevies.
Kā ar likumu apsargājamu vērtību, likumdevējs apzīmējot vārdu “gods” balstās un tikumību. Jau Bindings savulaik ir teicis: “Gods ir cieņa, ko cilvēks iegūst ar nevainojamu tikumību.” Visbiežāk savā tikumībā cilvēks vadās no savas sirdsapziņas un rīkojas tā, kā to prasa viņa pašcieņa. Tas norāda uz to, ka pastāv katra cilvēka iekšējais gods – viņa pašcieņa, un ārējais gods – cilvēka garīgā vērtība citu acīs. Savulaik iekšējais gods tika nosaukts par subjektīvo godu, bet ārējais, attiecīgi, par objektīvo godu.
Kā subjektīvais tā arī objektīvais gods ir tik vērtīgas mantas pilsoņu kopdzīvē, ka katra civilizēta valsts ņem to likumīgā apsardzībā.…