Goda un cieņas aizsardzība allaž ir bijusi ļoti aktuāla tēma ikvienā demokrātiskā sabiedrībā, un arī Latvijā pēdējos piecpadsmit gados arvien biežāk var dzirdēt par dažādām tiesas prāvām saistībā ar personas goda un cieņas aizskaršanu.
Tiesas prāvas par goda un cieņas aizskaršanu vienmēr ir ļoti sarežģītas, jo tajās ikreiz saduras divas ļoti svarīgas tiesību normas un cilvēka pamattiesības, proti, tiesības uz vārda brīvību un tiesības uz personas goda un cieņas aizsardzību.
Vārda brīvība ir teju pats būtiskākais jēdziens ikvienā demokrātiskā valstī un tā nozīmi nav iespējams apšaubīt. Tiesības uz vārda brīvību dod iespēju ikvienam cilvēkam brīvi veidot un paust savu viedokli jebkurā jautājumā, kas nodrošina valstī viedokļu daudzveidību un brīvību, kas būtībā ir demokrātiskas valsts stūrakmens. Tieši tādēļ gan dažādu valstu, gan starptautiskie tiesību akti un normas ļoti asi vēršas pret dažādiem vārda brīvības ierobežojumiem.
Tomēr, lai arī vārda brīvības aizsardzības pakāpe ir ļoti augsta, ir gadījumi, kad vārda brīvība var tikt ierobežota gadījumā, ja tā var kaitēt citām būtiskām sabiedrības interesēm, piemēram, sabiedrības drošībai, demokrātiskai valsts iekārtai vai citu cilvēku tiesībām. Pie šiem vārda brīvības ierobežojumiem pieder arī personas goda un cieņas aizsardzība, kas sniedz iespēju ikvienam cilvēkam, kurš uzskata, ka par viņu sabiedrībā izplatītas nepatiesas ziņas vai aizskarts viņa gods un cieņa, iesūdzēt šīs informācijas izplatītāju tiesā.
Neapšaubāmi, apskatot minētās tiesību normas, var rasties jautājums, kur un kā „novilkt robežu” starp vārda brīvību un goda un cieņas aizsardzību un kā izvērtēt, vai konkrētajā gadījumā vārda brīvību vajadzētu ierobežot, vai arī gluži pretēji- nepieļaut tās ierobežošanu?…