SECINĀJUMI
Likums dod tiesības pieprasīt, lai godu un cieņu aizskarošā informācija tiktu atsaukta. Tas ir pašsaprotami, ka persona, ja tā jūtas aizskarta, vēlēsies, lai tie paši cilvēki, kas izlasījuši vai dzirdējuši nepatieso informāciju, vēlāk varētu uzzināt patiesību. Ja tiesa uzliek medijam pienākumu atsaukt agrāk publicētu informāciju, tad, iespējams, šim medijam tas var arī nepatikt, jo saviem lasītājiem vai klausītājiem ir jāatzīst pieļautā kļūda. Vārda brīvībai ir noteiktas robežas - citu cilvēku tiesības uz godu, cieņu, labo vārdu vai reputāciju. Lai arī starptautiskie tiesību akti deklarē vārda brīvību kā neatņemamu demokrātiskas vides komponentu, tomēr šie paši dokumenti satur arī ierobežojumus. Tiesību uz vārda brīvību rašanās mehānisms nedod pamatu atzīt to dominējošo nozīmi. To nepieļauj arī Latvijas Republikas Satversme, kuras 95. pants nosaka, ka valsts aizsargā personas godu un cieņu, bet 100.pants deklarē ikviens tiesības uz vārda brīvību. Ņemot vērā 21. gadsimta tehnoloģiju attīstību, būtu obligāti risināms jautājums par iespējām aizsargāt personas godu cieņu tīmekļa vidē. Jo šobrīd šis sektors ir diezgan juceklīgs, īsti nav nekādi regulējumi interneta “blogeriem” vai komentētājiem. Autors uzskata, ka, lai mazinātu goda un cieņas aizskārumus interneta vidē, būtu jāskata starptautiskā pieredze, kā ar šo problēmu tiek galā citur. Negatīvs vai apmelojošs komentārs portālā vai sociālā tīklā, publicēta nepiemērotā brīdī uzņemta fotogrāfija vai pat ar grafisko redaktoru safabricēts attēls, apmelojošs bloga raksts utt. Tie, kas ir saskārušies ar negāciju izpausmēm internetā, saprot, par ko ir runa. Ir jau gana nepatīkami lasīt ķengāšanos par cilvēkiem, kuri ir publiski, bet ne personiski pazīstami. Daudz nepatīkamāk, ja netīri komentāri gāžas pār tuviem cilvēkiem, vai pat jums personiski. Ne katrs spēj no tā distancēties un saprast, ka tie, kas “izgāž” savas negatīvās emocijas, slēpjoties aiz šķietamās anonimitātes maskas, patiesībā šādā veidā kompensē kādas nepilnības paši savā dzīvē
